sakārtoju drēbju skapi, izmetu ārā cepļa vecās trenūzenes un pūkaino rozā jaku no labi prezentācijas. tagad tā jau sen vairs nav rozā un galīgi ne pūkaina bet nostiepusies un izstaipījusies nepūkaina nostalģijas forma ne jaka - visa rozā krāsa arī nomazgājusies nost, ar tādu tīklu tik iet uz upīti raudas zvejot. visus palagus un spilvedrānas sanesu augšā un saliku pažobeles gultas kastē, jo kad ciemiņiem klāj, tad uzreiz pa rokai. tas skapis, tas ir vājprāts. kad sakārtoju, tad kādu laiku ir normāli četras salocītas kaudzītes - maiku kaudzīte, džemperu kaudzīte, bikšu kaudzīte un visādu galdautveidīgu, lakatveidīgu nestandartu kaudzīte - bet virskrekli uz pakaramajiem pie stangas. tad iet laiks un drēbes tiek ņemtas, savalkātas un izmazgātas, bet jau tīras un sausas kaudzītē atpakaļ protams netiek noliktas, bet kuras uzmestas aizbāztas aiz kreklu stangas, kuras nomestas blakus kaudzītēm. krekli tāpat, nevis uzkarināti uz pakaramajiem, bet uzmesti pa virsu kaudzītēm. kad no maiku kaudzītes apakšas tiek vilkta ārā kāda maika, tā kaudzīte arī sasveras vai sagāžas, un beigu beigās skapī vairs nav nekādas četras smukas kaudzītes, bet kaut kāds kosmisks virpulis, kurā neko nevar saprast, neko nevar atrast un skats vien rada tādu depresiju, ka vispār ģērbties negribas un tad tiek staigāts kaut kādā vienā aktuālajā maikā un vienās biksēs mēnešiem. un tad nāk tās svētītā stunda, kā šorīt, kad man tas viss vienreiz apnīk, es ar vienu rokas vēzienu izbraucu visu to virpuli nahuj uz grīdas ārā un desmit minūšu laikā atkal saloku visu četrās mazās skaistās kaudzītēs.