sakarā ar abortiem man ir tikai viens jautājums - vai mazais aizmetnītis mammas miesā jau ir ar apziņu (vai kādu pirmatnēju psihodēlisku apziņas formu) un pašsaglabāšanās instinktu vai vēl nē. tā kā zinātnieki joprojām nevar pilnībā izskaidrot apziņas rašanās procesu no materialitātes, tad šis jautājums paliek atvērts un es apšaubu tos, kuri saka, ka nē. kā viņi to var 100 procentīgi zināt? teiksim par trīs mēnešus vecu embriju (cik riebīgs vārds). tas viens, kas man liek noskurināties abortu sakarā.

bet varbūt man liek noskurināties kaut kāds iekšēja dabisks instinktīvs reflekss. jo arī mani, kad biju vēl vēderā, gribēja dabūt laukā, jo nebija piemērota situācija. mutere gājā jau uz slimnīcu savos 3 mēnešos, kad fāters attapās un apturēja. tad nu savas irracionālās bailes no ārpasaules skaidroju ar kaut kādām dziļām embrija atmiņām. joprojām nav briesmīgāku sajūtu par atrašanos naktī mājā, gar kuras logiem no ārpuses ložņā slepkavas.

vēl es esmu redzējis, kā kāda man tuva sieviete izskatās pirms aborta un pēc aborta. pēc aborta viņa palika tāda kā ļengana, tā it kā viņā būtu kaut kas nomērdēts, kāda svarīga viņas daļa. pati šī sieviete pēc tam atkopās, bet tomēr ne līdz galam un tas aborta radītais nekrozais ļenganums viņai palika uz visu turpmāko dzīvi, tā kā joprojām dzīva, bet pa daļai pamirusi, dead inside.

piedodiet, par visiem citiem aspektiem neko nezinu un varbūt man nemaz nav taisnība tā ka piedodiet man manu diršanu. bet kaut kur dziļi sevī un instinktīvi es esmu pret abortiem, nu tāpat, kā stiepju roku priekšā tv ekrānam, ja tiek demonstrēti īpaši nepatīkami skati.