vecais jaunais ceļš, tas kurš tika izbraukts kaut kad pirms gadiem apkārt mežam un pa otru pusi priedītēm. sākumā pa to pat kaut kas vēl braukāja un kaimiņi tur staigāja ar bērnu ratiem lūrēdami cauri krūmiem, kas tur mūsu dārziņā aug. pāris reižu bija iebraukušas arī mašīnas ar salaspils apļa maukām. tagad tur viss ir aizaudzis, iebraucamais gals pavisam aizaudzis, neviens to nelieto. kad staigāju pa dārziņu, tad reizēm izlienu cauri krūmiem un nokļūstu tur kā citā pasaulē. no vienas puses tam mežiņš, no otras fātera nepārdotā zeme, kura arī tā aizaugusi, ka drīz būs mežiņš. viss tāds mežonīgs un neskarts, un pats tas ceļš no baltām smiltīm, tāds tuksnešains un tie augi, kas izauguši cauri tam ceļam, tuksnešaino iespaidu pastiprina, jo uzreiz skaidrs kāda pamestība. mežā kaut kas nočaukst, smiltīs pēkšņi kaut kādas stirnas pēdas, un man liekas, ka esmu nokļuvis zonā, pa kuru staigā visādi noslēpumaini radījumi.