noskatījos vienīgo žana ženē filmu un chant d'amour. mēmā, melnbaltā filmiņa, kas filmēta 1950. gadā, bet izskatās agrāk. jo ir tas dīvainais saraustītais ātrums, it kā aktieri filmēšanas laikā kustējušies lēnāk kā parasti, bet filma uztaisīta tā, ka viņi darbojas ātrāk kā parasti un tas dod to mazliet rēgaino sapņa sajūtu. filma tātad ir par cietumu, kurā daudz vieninieka kameru un katrā pa skaistulim. visi ieslodzītie izskatās pēc labajiem un ir tā pārgribējušies seksu, ka katrs savā kamerā visvisādīgi masturbē. cietumā noteikti ļoti smažo pēc spermas, jo visi ir pārdračījušies. pat viens kaut kāds nēģerēns izkarinājis no bikšupriekšas savu kupātu, dejo un griež to dzirnaviņās, bet cietumsargs staigā tik gar durvīm un pa actiņu skatās un arī visu laiku masturbē. divi skaistuļi viens otru tik ļoti mīl, ka glaužas pie sienas no abām pusēm. tad apsargs vairs nevar izturēt un ieiet pie viena no tiem skaistuļiem, kas ir lokains un bārdains kā no gucci odekolona reklāmas, un sāk viņam ierādīt vietu. sit ar siksnu, draud ar pistoli un tad, cik saprotams, liek atsūkāt. skaistulis sūkā un tad sākas filmas skumjākā daļa, jo sūkājot viņš domā par to otru, kas blakuskamerā, kā viņi skraida pa saules pielietām pļavām un mežiem, nokrīt zālē un ieliek viens otram galvu klēpī. šausmīgi skumji paliek to visu skatoties un nāk virsū domas par žana ženē opija atkarību, jo man liekas, ka no opija ir šitās šausmīgās skumjas un sapņu attēlojumi, tik skaisti, ka jāmirst nost.