ak dievs, cik es varu būt drausmīgs. tā ir greizsirdība un kaut kāds aizvainojums. sākumā to nejūtu, nejūtu un viss, bet tad paiet laiciņš, es paskatos uz sevi caur rozītēm un tāds kauns, ka vispār nevaru. un galvenais man ir sajūta, ka šī greizsirdība mani ir ielenkusi un nevaru jau vairs kontrolēt. vienkārši tie rīti paiet tādā nemanāmā ķomkā, kad pazūd jebkāda pasaules jūtīguma sajūta un strādā tikai izmisīgs neglīts aizvainojums, kurš izpaužas neglītā formā, un greizsirdība kā pamatsajūta. tā nedrīkst, tā nedrīkst, tā nedrīkst, jo visi nav tik vīlušies un es nedrīkstu uzbrukt ar visu savu spēku, ja jau es esmu tik labs.