nu redz, tagad es zinu, no kurienes ir tas koris, kas the smiths albuma the queen is dead sākumā dzied "take me back to dear old blighty", vecu angļu karavīru dziesmu. visu laiku biju priekšstatā, ka to dzied kaut kādi sīkie maršējot pa londonas ielu, bet izrādījās, ka tā veca, superīga lezbiete karavīra formastērpā (un draugi).

( lezbiete un draugi )

ko es varu uzrakstīt par L-shaped room. delikāta 1962 gada filma par outsaideru bandu kādā londonas īres namā, kur apmetas jauna francūziete stāvoklī, bet tur jau dzīvo veca, vientuļa lezbiete, neizdevies rakstnieks, nēģeris gejs, un kas viss ar viņiem tur notiek. nekas tāds jau nenotiek, rakstnieks un francūziete pārdzīvo romānu, bet visi pārējie jūt līdzi. melnbalta bilde (gaismojums, laukumi, melnā un baltā attiecības, nebeidzu brīnīties, cik šeit tas atkal ir izcili), brāmsa mūzika, skumjums un ironija vienlaikus. nav brīnums, ka viena no mīļākajām moriseja filmām. nekas vārdā par gejiem un lezbietēm nav nosaukts, bet vai tad cilvēkam ar atvērtām acīm to vajag. jo patiesībā filma jau nav par to, bet par to, cik mēs visi esam katrs pats par sevi vieni arī tad, kad esam kopā, un cik tas ir normāli. rakstnieks man atgādināja kādu džeku, kurš man liepājā patika, ļoti handsome aktieris, tieši priekš manis un arī atšķirībā no tiem, kas tagad tiek saukti par tādiem, bet tādi nav. filma no nepelnīti aizmirstā zelta fonda.

paskatījos wikipēdijā, visi aktieri, izņemot galvenās lomas tēlotāju un dažus epizodēs, miruši. skaties filmu un domā, lūk mirušie spēlē un viena dzīvā pa vidu, un visi draudzīgi.

iemīlējušās sievietes, kuras patiesībā esot iemīlējušies vīrieši.

nez, ķuzule un ančevskis paši skatās tās ēnu spēles televizorā, viņiem acis nedeg no kauna ārā?

women in love ir uzfilmēta 1969. gadā. man ir vājība uz 1969. gada filmām, jo 1969. gads ir mans dzimšanas gads un es vienmēr domāju - ō, šis varbūt tika filmēts, tad, kad es dzimu, un cilvēki un pasaule, kad es dzimu, izskatījās tieši šādi. un sešdesmitie, septiņdesmitie taču ir tik labi gadi. tie, kuri dzimuši vēlāk, nu es nezinu, kur to robežu nolikt, kaut vai pēc 1985, vai 1982, vai pēc 1980, man izskatās pēc tādiem, kuri nākuši uz balli, bet atnākuši tad, kad balle jau beigusies un kultūras nama durvis aizslēgtas.