vai šodien bija paredzēta vētra?

šī man ir tāda kā privātā leģenda. neesmu to redzējis, bet man viņa ir patikusi visus šos gadus, esmu par to zemapziņā domājis kopš bērnības, kad izlasīju par to kinožurnālā un izgriezu no tā rudās ipēras portretu. esmu uz šo portretu tik daudz skatījies, tas vienmēr asociējies ar mežģīņu darinātāju, tāpēc ir sajūta, ka arī filma redzēta. varbūt, ka tā arī ir redzēta, tikai kaut kādā astrālā. man tātad otrādi - nevis "neesmu redzējis bet nepatīk", bet "neesmu redzējis bet patīk". tagad jānoskatās pa īstam. burvju kalnu arī gatavojos izlasīt 30 gadus, kamēr pagājšgad izlasīju, tagad filmu, ar kuru līdzīgs stāsts.

stīvens ir sapotēts. aizvedu mazajā putnu būrītī iestūķētu uz centru. ar riteni aizbraucām. bet nebija tā foršā dūkulīte, ar kuru runājām par potēšanu otrdien, bet kaut kāda jauna špidrilka ar nepatīkamu skatienu. kaut kāda praktikante, cita maiņa. tādas man uzticību neizraisa. un vēl paziņo - nu jūs tagad sapotēsiet, bet tas jau vēl nedarbojas, jo pēc mēneša jānes pārpotēt. ko tas nozīmē? uzreiz tāda sajūta, ka tā pote nekam neder un tas viss ir tikai netīrs bizness. es viņai saku - nu varbūt tad nepotējiet to pretvīrusu poti, tad tikai pret trakumsērgu, jo es nezinu, vai man pēc mēneša būs nauda otrai potei. nē, nu varbūt ka būs nauda, bet kāpēc ir šitā jādara, ka no sākuma apsola sapotēt, bet kad atnes un jau potē, tad paziņo, ka būs vēlreiz jāpārpotē. un tad lūr ar tādu trīcošu aci virsū, tā kā būtu masturbācijā pieķerta. nē nu sapotēja jau to komplekso, bet es saku, ja es būtu darbadevējs, es stingri skatītos uz sejām un nekādas kompleksainas gōtes manā klīnikā nestrādātu.

mjā, kruževņica. kāda gan nevainība ir skaistums. skatījos viņai sejā un jau tekstu sāku nedzirdēt. bet uz beigām jau aizgāja pa nopietno, ka tad, kad beidzās, desmit minūtes gulēju komā, nevarēju pakustēties un jebko domāt. un tik neuzkrītošs, bet iedarbīgs kreisums fonā. viss par lietu. nemaz nevajag dejotāju tumsā.

viņa skatās no tās filmas ar tādu skatienu, it kā mana bērnība skatītos uz mani no manas pagātnes, un tad es padomāju, ka varbūt mana bērnības būtība manī arī tagad tā staigā ar maziem solīšiem, nokārtu galvu, skumja un apsūdzoša.

noskatījos vakarā vēlreiz. tagad ilgi neskatīšos, atcerēšos. nevar to izturēt. tik skaista filma un tik bēdīga bēdīga.

жить нужно легче, жить нужно проще, все принимая, что есть на свете. вот почему, обалдев, над рощей. свищет ветер, серебряный ветер.