beach housam ir sakars ar narkotikām un orgasmiem.

kur tas stīvens pa mežu dzīvodamies lien un ko ēd? jau kuro reizi tup mežmalā kamoliņā un nemūk, kad eju klāt, ļauj paņemt rokās un nest mājās, sēž rokās kluss kā pelīte. un purns atkal dzeltens. sejas daļa. kas tas par dzeltenumu, kas šitā nosmērē? kur viņš to purniņu bāž? tās būtu kādas putnu olas? bet kurš putniņš rudenī olas dēj? varbūt kādi putniņi paši dzelteni un viņu spalvas krāso? varbūt kādi iekšējie orgāni krāso dzeltenu? nezinu. galvenais, lai tas nav nekas indīgs.

padomju skolās pionieri, starp citu, visi bija vienādi, meitenes un zēni visi vienā statusā, visi skolnieku formās. seksa pat nebija, kāds tur vēl dzimums.

I

rihardiņa jaunākajai māsiņai ingrīdiņai bija savas lelles, viņam savas. rihardiņam bija trīs, visas vienādas, tāpēc spēlējoties viņš mainīja viņām rokas un kājas — nomauca pirmajai labo roku un pie­sprauda trešajai, bet trešās kreiso roku piesprauda otrajai, bet otrās kreiso roku atkal pirmajai, ar kājām to pašu — tik ilgi, kamēr aiz­mirsās, kura roka, kura kāja kurai lellei pieder. rihar­diņš šuva sa­vām lellēm arī drēbes. kleitas, jakas, svār­kus, bikses. audumus viņš ņēma pie tēta mehāniskajās darb­nīcās no lielās smirdīgas kas­tes, kurās bija dažādi atgriezumi, šoferi slau­cīja tajos eļļainās rokas.

reiz, kā gadījās kā ne, rihardiņam beidzās visi auduma gabaliņi, lellei vajadzēja jaunu kleitu, bet garāžas bija tālu, tāpēc viņš sāka meklēt jaunu audumu turpat pa māju. atvēra skapja apak­šējo atvilktni un ieraudzīju tur bāli lillā kleitasdrēbi. mamma iedama uz radu un draugu kāzām vienmēr šuva sev jaunu kleitu. bija jau pa­gājušas vairākas tādas kāzas, mamma bija sa­šu­vusi sev citas klei­tas no citiem audumiem, bet šo palaidusi garām. tātad viņa neko no šī auduma nešūs, nodomāja rihar­diņš un — šņik šņak — no­grieza audumam vienu stūri. uzšuva savai lellei kleitu pēc tam.

kādu laiku viss bija mierīgi, bet tad kādu dienu rihardiņš atnāca mājā un mamma stāvēja istabas vidū ar zvē­rojošām acīm un lillā kleitasdrēbi rokā. turpat bija arī ingrīdiņa bālā ģīmī. — kurš sagrieza kleitasdrēbi? — mamma teica vienreiz. — kurš sagrieza kleitasdrēbi? — mamma teica otrreiz un kad abi turpināja klusēt at­vēra skapi un noņēma no šlipsu turētāja siksnu — viņai bija tāda viena sarkana, plata, no spīdīgas ādas imitācijas. noņēma un sāka abus sīkos slānīt. uzlaida vienam, uz­laida otram un tik atkārtoja to jautājumu. ingrīdiņa brēca un neatzinās, rihardiņš iekodās savas naģenes cietajā nagā un arī neatzinās. aiz spī­tības, jo viņam leļļu drēbes zemapziņā bija kaut kas tāds, ko mamma nesaprastu, bet sa­ņemt sa­grozītu spriedumu viņš negribēja, tāpēc klusēja. tad mamma iz­slē­jās un iesaucās — vīrs! vai tev nekas nav sakāms bērnu audzi­nāšanā? — un istabā uzreiz parādījās arī tētis. — kurš sa­grieza kleitasdrēbi? mēs jūs slānīsim, kamēr vainīgais neatzīsies! — viņš skaļi teica, paņēma no skapja otru siksnu un gribēja jau ķer­ties pie rihardiņa un ingrīdiņas, bet tad pēkšņi ingrīdiņa pa­ziņoja — es sagriezu! — un pēršana beidzās. visi zināja, ka vai­nīgais ir rihar­diņš, bet pēršana tomēr beidzās.

līdz pat šai dienai rihardiņš apbrīno savu māsiņu un atceras šo notikumu, jo pirmoreiz viņa īsajā mūžā kāds bija uz­ņēmies viņa vainu uz sevis. cik liktenīgs ir šis noti­kums, ri­hardiņš aizdomājās, un kāds gan viņš ir briesmonis, gatavs vienas lupatiņas dēļ upurēt savus tuvākos. bērni tādus liktenīgos mirkļus jūt labāk par pieaugušajiem. nu tādus — kad kāds kā sauli rasas pilienā ierauga to, par ko īsti piedzimis.

vēlāk rihardiņš sāka rakstīt kroplīgus stāstiņus par savu dzīvi, kur savā vietā ielika citus cilvēkus, tādējādi uzņemoties šo cilvēku grēkus.

un tas starp citu arī bija pēdējais pēriens abu bērnu mūžā, jo ingrīdiņa pēc tās reizes visas siksnas paslēpa un, kad mammai ar tēti atkal bija jāiet uz kāzām, skapī nebija atrodama neviena siksna vai josta, bet ingrīdiņa bija aizmigusi.


II

bet ar to kleitasdrēbes stāsts vēl nebeidzas. daudzus gadus vē­lāk, kad rihardiņš ir jau liels, viņa vecāki pārvācas no slampes uz džūksti un mamma tomēr uzšuj no šīs kleitasdrē­bes sev kleitu, tikai šī kleita (pieņemsim, ka nogrieztā gabaliņa dēļ) izrādās viņai par mazu, tāpēc viņa to uz­dā­vina tēta džūkstes māsai livijai. livijas tantei arī šī kleita izrādās par mazu un viņa to no­liek skapī. pēc kāda laika, kad mamma ar tēti izšķiras, livija, kā māsa, paliek sava brāļa pusē un sāk iz­platīt pa džūksti stāstiņus par mammas ār­lau­lības pie­dzī­­vo­ju­miem. paralēli šiem no­tikumiem sarmīte, kas ir rihar­diņa sep­ti­ņus ga­dus vecākā drau­dzene no bērnības laikiem slampē un kuru visa slampe turējusi aiz­domās par viņa pave­šanu netiklībā, bet tētis vēl joprojām uzskata par viņa ārlau­lī­bas dēla māti (jo vienreiz, atbraucis pie rihar­diņa uz liepāju, atrada viņu rihardiņa gultā, kas ne­maz ne­bija rihar­diņa gulta, un viņai pēc kāda laika piedzima puika, kas ir iz­spļauts rihar­diņš, bet ne­kādā gadījumā nav viņa dēls). nu tad, lūk, tā pati sarmīte tā­tad samīlas igorā un arī pārvā­cas uz dzīvi no slam­pes uz džūksti. kā gadās, kā ne, igors dzīvo tieši bla­kus livijas tantei mikās. sarmīte ar livijas tanti kļūst par bai­gā­kajām drau­dzenēm, kaut viena par otru neko nezin. līdz mirklim, kad rihar­diņš pastāsta sar­mī­tei, kas tad ir livija, sarmīte pastāsta livijai, ka zin, kas viņa ir, livija pa­stāsta tētim par sarmīti, tētis pa­stāsta livijai, kas ir sarmīte un vēl par to it kā rihardiņa bērnu arī, bet livija to izstāsta visai džūkstei un uzdāvina sarmītei to kleitu, kura beidzot der, jo sarmīte uz vecumu ir baigi notievējusi. nu un ta­gad rezultātā ir tā, ka visa džūkste klačojas, jo mamma ar tēti ir šķīrušies, viņu dēls rihar­­diņš ir gejs, kuram tomēr ir sle­pens dēls, turklāt šī dēla māte dzīvo kopā ar pa­visam citu vī­rieti un viņai mugurā ir ri­har­diņa mammas kleita, pašai mammai pie­dzīvojums piedzīvojuma galā, kamēr ri­har­diņa dēls, kas nemaz nav rihardiņa dēls, jau pa­spē­jis sadrau­dzēties ar rihar­diņa māsasdēlu, visīstāko, abi kopā iet uz džūkstes disenēm, pēc kurām pa­liek pie tēta pa nakti, bet tas abiem mazdēliem otrā rītā slepus laimīgs būdams palekdamies cep kartupeļus.

tāda, lūk, dzīve meksikas laukos.

es domāju, savu galveno uzdevumu grāmatiņa par dienu kad rūta bija rihards ir sasniegusi - mani ir atdraugojusi mana labākā draudzene.

man ar to zēnu raudāšanu ir tā, ka mani vecāki nekad man nav teikuši, ka zēni neraud, jo es viņu klātbūtnē nekad neesmu raudājis, un ne jau tāpēc, ka zēni neraud, bet tāpēc, ka raudāju tieši tad, kad viņi nebija mājās. kad viņi ilgi nebrauca mājās no omes. diktore televizorā jau bija pateikusi, ar labu nakti biedri, un sākusies briesmīgā sīcošā virsskaņa, bet es tik sēdēju satumsušajā virtuvē uz palodzes, skatījos uz ceļu un raudāju, jo iztēlojos, ka viņi ir gājuši bojā kādā avārijā. neskaitāmas reizes tā sēdēju, it kā vienu un to pašu filmu skatītos vēl un vēl. bet kad ieraudzīju, ka ceļa galā parādās mūsu mašīna, tad vairs neraudāju, bet priecājos. tā arī maniem vecākiem neradās iespēja man pateikt, ka zēni neraud. es vispār nezinu, kā tas ir raudāt kāda klātbūtnē un atkal jau ne jau tāpēc, ka zēni neraud, bet tāpēc, ka cita klātbūtnē man asaras vienkārši nenāk. taču ja tomēr gadītos, ka es ieraudos arī citu klātbūtnē, tad protams nekādu atļauju to darīt man ne no viena nevajadzētu, un no kaut kādām dāņu čāčām vēl jo vairāk. raudātu un viss. jo tās ir manas acis un tās ir manas asaras un tā ir mana sirds, kāda kuram gar to daļa, ko gribu, to daru.