vismistiskākie ir tie nolecieni, jo tie notiek notiek tik zibenīgi, ka nevar izsekot, novirpuļo tik gaisā, un tad vai nu nokrīt vai nenokrīt. šoka izsaucieni skan gan taipus televizora, gan šaipus.

šodien tāds prieks par to brazīli zenetti, par viņa zelta medāli. tik smuki novingroja uz riņķiem, kā komentētāja teica, plūstoši. bez asām kustībām un rāvieniem, it kā kūleņotu nevis gaisā, bet ūdenī. un galvenais, ka nostūma to ķīnieti no pirmās vietas. es nezinu, man pret tiem ķīniešiem kaut kāds aizspriedums. viņi tur tā kā skudras un sirseņi. ja grib zināt īstos uzvarētājus, vispirms visi ķīnieši jāizsvītro, lai cik augstās vietās viņi nebūtu. un tas zenetti par savu uzvaru priecājās ar tādu prieku, ka arī man prieks skatoties. prieks! vispār prieks, kad uzvar tie, kurus neviens negaidīja.

svarcelšana gan man liekas truls sporta veids, ja tas vispār ir sporta veids. satiekas visi ciema bifeļi un sāk viens otram pierādīt, kurš te pirmais ciemā, sila jestj uma ņenada. sievietes svarcēlājas vispār anomālija.

nu jūs jau zināt, ka cilvēka apziņa nonāk virspaziņas stāvoklī no pēkšņa pārsteiguma, ja. runā, ka tas notiek žagojoties. esmu redzējis, kā luterāņu mācītājs noved savu sievu virsapziņas stāvoklī viņai aiz muguras iesitot ar karoti pa metāla spaini. es te nonāku virspaziņas stāvokļos skatoties sportistu nolecienus vingrošanas sacensībās olimpiādē. bet viskrutākie virsapziņas stāvokļi man ir bijuši mūsu semināra baznīcā dievkalpojumu laikā, parasti vissvarīgākajos brīžos - piemēram kad priesteris iznāk pa ķēniņa vārtiem ar vakarēdiena kausu un paceltā balsī sauc - lūk, ticības noslēpums! - visi baznīcēni tad apklusuši svētsvinīgās trīsās noliec galvas, bet simtgadīgā maķ irina no sveču kastes izdomā noliekties pēc nokrituša sveču gala un tad atliecoties viņai mugurā pēkšņi ieduras kāds sāpīgs punkts un viņa absolūtajā baznīcas klusumā iekliedz skaļu - A!

ja kāds tur tajā totaldobžē atnāks ar diriģentu dūmiņu uzaiciniet arī mani aiz stūra līdz.