nevajag iedomāties, ka visi jokdari vienmēr joko. varbūt deviņas reizes pajoko, bet desmito reizi nejoko, kaut gan izskatās tāpat.

nevajag iedomāties, ka visi nopietnie cilvēki vienmēr runā nopietni. varbūt deviņas reizes runā nopietni, bet desmito reizi pajoko, kaut gan izskatās tāpat.

man liekas motivācija pašapliecināties ir viena sliktākajām motivācijām, kādas ir. tā vispār nav nekāda motivācija, tas vienkārši ir egoisms. vienalga lai cik smalkā un katarsiskā formā tas neizpaustos, tā ir un paliek sevis pārvērtēšana un tas ir neglīti saknē. protams, pret to cīnīties ir neiespējami, jo cilvēki ir egoistiski pēc būtības un katram ir savs pasšaglabāšanās instinkts, bet tad vismaz atstājiet pa sūdam katrs savā smaržīgajā rožu dārzā, lai vismaz tādā veidā kaut nedaudz nomierinātu savu pašsajūsmu un pievilktu sevi pie zemes, atgādinātu paši sev, kas esat.

es pats gan savus sūdus parasti arī satīru, bet vajadzētu tomēr sevi lauzt un pa sūdam atstāt. tāpēc atstāšu šo ierakstu. pirms tam solījos palikt ārpus viedokļiem un šis jau ir viedoklis. bet nu lai paliek un dara man kaunu. profilaksei.

"He said he was-this is exactly what he said-he said he was sitting at the table in the kitchen, all by himself, drinking a glass of ginger ale and eating saltines and reading 'Dombey and Son,' and all of a sudden Jesus sat down in the other chair and asked if he could have a small glass of ginger ale. A small glass, mind you-that's exactly what he said. I mean he says things like that, and yet he thinks he's perfectly qualified to give me a lot of advice and stuff! That's what makes me so mad! I could just spit! I could! It's like being in a lunatic asylum and having another patient all dressed up as a doctor come over to you and start taking your pulse or something.. . . It's just awful. He talks and talks and talks. And if he isn't talking, he's smoking his smelly cigars all over the house. I'm so sick of the smell of cigar smoke I could just roll over and die."

"The cigars are ballast, sweetheart. Sheer ballast. If he didn't have a cigar to hold on to, his feet would leave the ground. We'd never see our Zooey again."

(J.D.Salinger, Zooey)

http://ae-lib.org.ua/salinger/Texts/Zooey-en.htm

zemniece ravēja rožu dārzu, zemniecei gribējās kakāt, zemniece pacēla svārkus, iedirsa kaku vagā un priecīgi ravēja tālāk uz priekšu, bet rozes no zemnieces kakas turpināja ziedēt vēl trakāk.

no mūsu mājām līdz centram ir tikpat cik no omītes kaijām līdz džūkstes centram, divarpus kilometru. tāds pats grants ceļš un tie paši putekļi, kā tad, kad man bija seši gadi un es gāju uz džūksti uz bibliotēku. tikai tad man bija mazāki solīši un ceļš likās garāks, bet tā pati pasaku pasaules sajūta. te ceļš garu gabalu taisns pāri klajam laukam, kur abās pusēs ganības, kalnā augšā un pa kreisi paliek smildzenes māja ar briesmīgajiem tītariem, kam nepatīk sarkanā krāsa, no kalna lejā un ceļš ielīkumo mežiņā, kuram cauri ejot uzvēdī vēsums un mazliet bailīgi par to, kas slēpjas grāvmales krūmos. pielieku soli un tad jau klāt upīte, kurā sen kad vēl nebiju dzimis sadzēries iekrita un noslīka livijas tantes vīrs viktors. tagad vairs nav upīte, tikai tāds paplats strauts. pastāvu un paskatos, kā ūdens skrien pa glumajiem akmeņiem un tad atkal nākamajā kalnā augšā, kur labajā pusē kundziņu mājas. tur sētā draudīgi rej suns. ātrāk tam garām, jo džūkste. redzami brāļu kapi ar sniegbalto padomju karavīru uz viena ceļa, bet aiz tiem tālāk jau rēgojas parasto kapu vecā dzeltenā ķieģeļu sēta. tāds pats grantēts smilšu ceļš šeit ķekavā, tikai māju nosaukumi citi un upīte bez traģiska stāsta tuvāk pie mājām. bet eju pa to tādā pat pasaku valstībā. man patīk šis platais, tukšais ceļš un es uz tā. jūtos uz tā kaut kā īpaši, kā svarīgā notikumā ar savu jēgu. kad nonāku centrā, tad jau sākas asfalts, kaut kādi cilvēki raibās drēbēs un es iekrītu kā aizmirstībā. izstaigāju savu staigājamo, nopērku savu pērkamo un griežos atpakaļ. tikai pie ciema robežas, kur atkal sākas grants, atgūstos. esmu atkal mazais cilvēciņš uz lielā dzeltenā ceļa, kas iespiedis padusē lielās grāmatas ar bildēm un dzejoļiem nāk mājās, atkal pāri abiem kalniem, garām kundziņiem, smildzenei, pāri upītei uz kaijām, kur varēs grāmatas atkal atvērt un izšķirstīt pavisam citādāk nekā tumšajā vēsajā bibliotēkā un visi zīmējumi būs silti un dzīvi kā siltā vasaras diena.