šonakt bija trīs riebīgi reliģiska rakstura sapņi.

pirmajā sapnī redzēju marijas svētbildi, kurā viss kārtībā, marija sarkanā apmetnī, poza, viss, tikai smaida ar lieliem baltiem zirga zobiem kā multenēs zīmē, un mazulis klēpī atņirdzies ar tādiem pat milzu zobiem.

otrajā sapnī mēs ar ēriku bērziņu ieģērbāmies garos līdz pašai zemei rozā paltrakos un aizbraucām uz pilsētu. jutos baigi savā elementā, bet tad ērika kaut kur aizgāja un es attapos garīgajā seminārā, tukšā gaitenī. sapratu, ka jāiet pa durvīm kādā no klasēm, bet man tas rozā pelerīns mugurā, bet zem pelerīna pliks. nekādu garo bikšu, ko pārģerbt, nekā, mājas tālu, izmisums.

trešajā sapnī ar draugu bariņu iegāju kaut kādā luterāņu baznīcā, kur mums atvēra kasti un piedāvāja izvēlēties katram savu krustu. tur bija kādi desmit dažādi sudrabā izkalti grāmatas augstuma krusti, gluži kā grāmatzīmes. meklēju kādu, kas būtu vairāk pareizticīgs, bet nebija. visi kaut kādi dekoratīvi, mākslinieciski, ne krusti, bet kaut kādi līniju vijumi. dažiem apakšā, kur parasti jēzus kājas ar miroņgalvām zem šķērskoka, bija izkaltas lielas jūgendstila sieviešu galvas. tos pagrāba citi, jo baigais kičš, un izgāja no baznīcas ārā. es paliku izvēlēties. apstājos pie diviem visvienkāršākajiem krustiem, kuri bija kā savīti no salmiem, krustošanās vietā tāds kā virpulītis, kā bērnu papīra vējdzirnaviņas. vienam krustam kaut kas nebija kārtībā ar virpulīša centru, tāpēc paņēmu otru, pēdējo. kad izmetos no baznīcas ar savu krustu ārā, draugu grupa jau bija gabalā. tik skaists saulains un plašs prospekts, tādi tālumi un draugi tajos tālumos kā mazi klaigājoši punktiņi.

mūsu mājā dzīvo arī liels zaļš sienāzis. stīvens jau no rīta ar viņu izspēlējās, izbakstīja ar ķepu un zobos panēsāja, bet tad pēkšņi zaudēja interesi un atstāja pusdzīvu uz otrā stāva malas. tas parāpoja zem viena no dvieļiem, kas tur uz grīdas samesti, jo no jumta loga lietus laikā tek. es domāju, ka tāds puskosts sienāzis vienalga nav dzīvotājs, bet tikko nācu augšā un skatos, ka nekā - šis sēž jau pirmajā stāvā uz molberta šķērskoka. tās arī visas mūsu dzīves aktualitātes.

"I wanted to do a 'bad book' just the way I'd done 'bad movies' and 'bad art,' because when you do something exactly wrong, you always turn up something."

man patiesi liekas, ka maucīgie džeki ir šīs pasaules neformālie līderi, jo viņi iemieso savos ķermeņos to pilnību, kuru rakstnieki tik izmisīgi cenšas iemiesot savos vārdos, bet viņiem tas nesanāk un nesanāk, un vienmēr kaut kas pietrūkst un nav līdz galam. saraksta to visu vārdu milzumu uz papīra, bet tie ir un paliek tikai neiemiesojušies vārdi. bet tieši caur skaistu ķermeni skaistums cilvēkam pienāk vistuvāk. jo kas var būt tuvāk par paša ādu? nekas.

kā es varu ieinteresēties par dzeju, kuru sarakstījis jauneklis ar uzblīdušu vēderu un noļukušiem pleciem, ja viņa dvēsele ikdienā ik mirkli ik brīdi dzīvo saskarē ar tik neglītu matēriju, ja tā ir ieslodzīta neglītumā, skatās uz pasauli caur neglītām acīm, runā vārdus caur neglītām lūpām. viņa lielākais orgāns āda, orgāns ar kuru šis cilvēks jūt robežu starp iekšējo un ārējo, ir izliecies neglītā formā un viss tāda dzejnieka gars ir izplatījies neglītā fiziskā izplatījumā. tāda dzejnieka radītais skaistums ir tikai izlikšanās, no matērijas atsvešināta formāla "skaista" konstrukcija, kura ir tik kusla, ka pat nespēj izmainīt pašas fizisko apvalku. ar tādu var muļķot tikai vidusskolnieces un tādus pašus neglīteņus, kā viņi paši. bet maucīgo džeku skaistumam nav jāizpaužas vārdos, viņi var vienkārši klusējot šeit un tagad pisties un es skatos uz viņu perfektajiem ķermeņiem un redzu, kā tiem līdzi perfektas kustības izdara arī šajos ķermeņos izplatītais gars.