tiklīdz kādas durvis atverās, viņam pa tām ir jāizskrien. tik līdz kāds priekšmets tiek pacelts augstāk par zemi, viņam jāpieķerās tam līdz.

ja sirsniņa prasa, lai bērniņš lasa, tad tikpat labi viņa prasa, lai dibenu kasa.

stīvens guļ uz grīdas piekļāvies vēsajām metāla hantelēm.

pati galvenā tenka par mani pašu varētu būt, ka es vispār neesmu nekāds gejs, bet morisejs, un morisejs kā zināms nav gejs, bet kaut kas pavisam cits. uz ko tas ir pamatots? nu kā. ķimele man teica, ka es neesmu gejs, bet indāns man teica, ka es esmu morisejs. viss.

o o kandida

stīvens sācis atsaukties uz savu vārdu.

tagad es atkal domāju, ka varbūt tas cilvēks bija vientuļš un nelaimīgs, bet es pret viņu tā.

bieži skatos satori, bet lasu tikai komentārus.

tas ir apbrīnojami, kā norobežots cilvēku loks pats sevī sakārtojas, viens otram iemāca pieklājību. bet kad no ārpuses uz šiem cilvēkiem paskatās - kuru tāds pieklājīgs teicamnieks vairs interesē. vienīgi tētiņam un māmiņai un dzimtenei ir prieks.

sliktie zēni ir tikai labajās grāmatās, bet labie zēni ir sliktajās grāmatās, kur viņi tiek nosisti.

arvien vairāk man liekas, ka visi tie rakstnieki mani ir ielenkuši kā kaut kādi dzīvie miroņi ciešā lokā savelkas un savelkas un smacē vai kā neskaitāmi aģenti smiti no matriksa, es atveru feisbuku un tur visi tie satori ieteikumi viens otram galā, visādas dažādas rakstnieku sejas viena aiz otras rēgojas ar savām literatūras ziņām, atveru draugus un atkal tā pati ņirboņa, jauni un veci, talantīgie un beztalantīgie, krutie un nekrutie, arī cibā spiež. es viņus izmetu, bet viņi atkal piesakās, kā kaut kāds dēmonu uzbrukums vai kā dēles, kas sasūkušās ap miesu. un tad liekas, kur es esmu iekļuvis un ka varbūt labāk būtu nafig visus izmest bez žēlastības un izšķirības un beidzot izlauzties brīvībā, lai iestājas klusums un dzīve bez visām tām superpieklājīgajām mākslām un korektajām fikcijām.

paņem dunci un nodur mani, lai man uz tevi nav jāskatās.

un arī palieku pie pārliecības, ka literatūra un literatūras kritika būtu šķiramas. tas, ka tās abas atrodas vienā portālā vai žurnālā, ir slimi. tā arī vensko teicu, ka lai žurnāls vārds ir tīri tikai literatūras publikācijām un nekādu kritiku vai apskatu. citādi, kad tie ir blakus, tas reāli piešķir literatūrai neveselīgu nokrāsu, it kā tā nebūtu radīta lasītāja priekam, bet kā kaut kādas skrejamzāles, lai veselai armijai kritiķu būtu ko izdirsties. tas liek skatīties uz literatūru ar literatūrkritiķa acīm kaut kādā literatūrzinātniskā veidā. te jums literārs piemēriņš, bet te mēs jums parādīsim, kā jums uz to vajadzētu skatīties. manuprāt šis magnētiskais lauks ir likvidējams. nav rakstnieki un literatūrkritiķi nekādi draugi un nav rakstniekiem jākritizē citu rakstnieku darbi arī. arī to es uzskatu par slimumu un zināmu savstarpēju spiedienu. pestītājs pie krusta, bet zaldāti jau dala viņa drēbes un visi baigie draugi. lasītājs, kad lasa un grib pasapņot un pakaifot, nevajag viņam stāvēt blakus un uzmācīgi klabēt par naratīviem, kontekstiem, reflektēšanām un visām citām huiņām, kādas nu viņi tur saskata un kā tik nav izdomājuši nosaukt.

morisejs piemēram par mūzikas apskatniekiem ir pateicis, ka viņam neinteresē, ko tie par kādu konkrētu mūzikas albumu raksta, jo tas par šī albuma kvalitāti nepasaka absolūti neko.

mākslas darbs iedarbojas mistiski un nav iespējams šo mistiku izķidāt, tāpat kā nevar ar skalpeli atdalīt dvēseli no miesas. tāpēc es kritiķus uzskatu par sava veida parazītiem. tad jau labāk lai ziņas par kādas grāmatas labumu izplatās tenku veidā.

lūk, tā ir perfekta ironija, pasniegta cilvēka miesā.