visas kājas asiņainās švīkās. rokas jau apdzijušas. kad es sēžu pie kompja un rakstu savās seksīgajās šortās, stīventiņš no pagaldes kā grib tikt pie manis klēpītī, tā tik lec un ar nadziņiem pa kāju nošļūc atpakaļ uz grīdas. un tad es viņu sagrābju un iemetu sev starp ciskām uz muguras un saspiedis viņa ķepiņas savās lielajās rokās kratu un izbolītām acīm uz viņu kliedzu, bet mazais baltais spalvu kunkulītis skatās uz mani no apakšas uz augšu ar savām nevainīgajām dzintara podziņām un nesaprot, kas tā par par apokalipsi.

paskatījos wikipēdijā un kāda liktenīga sakritība - izrādās kaļina krasnaja ir fassbindera mīļāko filmu desmitniekā.

ieraudzīju zem krūma pirmo apšubeku. tātad brūno cepurīšu medības ir sākušās.

atļauj viņam pateikt pēdējo vārdu, jo viņa pēdējais vārds ir viņam kā nazis pie rīkles. uzvarēs tas, kas apstāsies priekšpēdējais. to var iemācīties pareizi onanējot.

pēkšņi pašam kaut kas izliekas baigi interesants. iebāž galvu ūdens glāzē, gandrīz iesprūst, jo ūdens pašā dibenā.

es šo jau esmu rekomendējis, bet jāparekomendē vēlreiz tā kārtīgāk. meklēt var arī pēc itāļu nosaukuma - pasqualino settebellezze.

nav nekādu pretenziju, ka stīvens plosa manu kurpi, viņam tā vismaz izprieca, kamēr man tikai kaut kas, ar ko smagi staigāt visas sava mūža dienas.

mīļumiņi, mīļumiņi, ja jums kādreiz ir liekas rozes, uzdāviniet man tās.