ir tik daudz dažādu aforismu dzīvē lasīts un tikai dažus atceros uz visu dzīvi. tikai precīzi neatceros, kur lasīts un kas teicis. un dažreiz pat neatceros precīzi pašu aforismu. kā piemēram šo, kurš man liekas bija edgara po stāstu izlasē kādam stāstam kā moto un skanēja aptuveni tā - vienīgā gaisma, kam tiesības pamodināt, bezgalīgas mīlestības gaisma.

sakārtoju drēbju skapi, izmetu ārā cepļa vecās trenūzenes un pūkaino rozā jaku no labi prezentācijas. tagad tā jau sen vairs nav rozā un galīgi ne pūkaina bet nostiepusies un izstaipījusies nepūkaina nostalģijas forma ne jaka - visa rozā krāsa arī nomazgājusies nost, ar tādu tīklu tik iet uz upīti raudas zvejot. visus palagus un spilvedrānas sanesu augšā un saliku pažobeles gultas kastē, jo kad ciemiņiem klāj, tad uzreiz pa rokai. tas skapis, tas ir vājprāts. kad sakārtoju, tad kādu laiku ir normāli četras salocītas kaudzītes - maiku kaudzīte, džemperu kaudzīte, bikšu kaudzīte un visādu galdautveidīgu, lakatveidīgu nestandartu kaudzīte - bet virskrekli uz pakaramajiem pie stangas. tad iet laiks un drēbes tiek ņemtas, savalkātas un izmazgātas, bet jau tīras un sausas kaudzītē atpakaļ protams netiek noliktas, bet kuras uzmestas aizbāztas aiz kreklu stangas, kuras nomestas blakus kaudzītēm. krekli tāpat, nevis uzkarināti uz pakaramajiem, bet uzmesti pa virsu kaudzītēm. kad no maiku kaudzītes apakšas tiek vilkta ārā kāda maika, tā kaudzīte arī sasveras vai sagāžas, un beigu beigās skapī vairs nav nekādas četras smukas kaudzītes, bet kaut kāds kosmisks virpulis, kurā neko nevar saprast, neko nevar atrast un skats vien rada tādu depresiju, ka vispār ģērbties negribas un tad tiek staigāts kaut kādā vienā aktuālajā maikā un vienās biksēs mēnešiem. un tad nāk tās svētītā stunda, kā šorīt, kad man tas viss vienreiz apnīk, es ar vienu rokas vēzienu izbraucu visu to virpuli nahuj uz grīdas ārā un desmit minūšu laikā atkal saloku visu četrās mazās skaistās kaudzītēs.

nedomāju ka man vajadzētu interesēties par kaut kādiem eipuriem no hetero klubiņa rīga (pasākumi atvasara netālu no centrālās stacijas).

tomēr aizbrauca pēdējā brīdī uz to veikalu. tad nu tagad dzeru šņabi, lai viņam paliek mazāk. galvenais neaizkaitināties, jo šņabis tā ir agresija. un jāpievalda hļeboprijomņiks, jo šņabis tā ir lieka diršana un emocijas.

un kā tu gribēsi, lai visi normālie pēkšņi kļūtu nenormāli, tas taču nav iespējams. un tad atkal kā tu gribēsi, lai visi nenormālie kļūst normāli. tas pats. lāsts ir nevis dzīvot pārmaiņu laikā, bet nelaikā gribēt pārmaiņas.

es nepiedraugoju cilvēkus, kuru priekšā izjūtu pārmērīgu cieņu, jo pārmērīga cieņa sastindzina un kontrolē un nav iespējams rakstīt vispār neko. tad nu visi feikie dievi paliek ārpusē.

some guys have all the luck

lai uzliktu plati ir jāzin centrs

kad stīveniņš spēlējoties saliecas uz priekšu un dikti trinas ar savām pakaļkājiņām pret pierīti, liekas, ka viņš grib izskrāpēt sev actiņas, lai neredzētu šo pasauli. kā nekā muhameda kaķītis.

klausās moriseju un tā arī neko nav sapratuši, inteliģentie maitas. viss lieki, viss blefs. kas tās vispār par mērvienībām. uzraksta zem eipura, ka viņa teksti ir JAUKI. ja par maniem tekstiem kādas tibas uzrakstītu, ka tie ir jauki, es nošautos (salauztu pildspalvu un gadu nerakstītu).

viņa kreisā ķepiņa guļ zem manas rokas, un viņa labā ķepiņa glāsta mani.

iemestu krūmos. iemestu mirušajā draudzenē ligitā krūmiņā, kura nomira no mešanas.