vajag arī kaut ko pozitīvu

stīvenam miegā trīcēja pakaļkājiņas. pats murrā, bet kājiņas trīc. nobijāmies. varbūt tas no tās attārpošanas, kaut kas vēderiņā darās, vai cieta kaka vēderiņā, vai varbūt saskrējies, jo šodien zem galda sarkanā diegā piekarināju čaukstošu banti, kuru viņš kādu pusstundu ārprātā tvarstīja un lēkāja. bodībilderiem jau arī pēc treniņiem muskuļi trīc. vai varbūt kaut ko sapņoja, vai varbūt no labsajūtas miegā trīcēja, nezinu. pamodināju un noliku uz grīdas, lai skraida. labāk lai skraida, nevis trīc.

varbūt trīcēja, jo šodien beidzot pamēģināja kafiju, stilīgais džeks. jau citas dienas ošņājās ap tasi, kad es ar to uz dīvāna atzvēlies, bet šodien iegrūda deguntiņu karstajā kafijā iekšā un ar skaļu spiedzienu aizlidoja nost pa pusmetru. gan jau kāda pile tika mutē un nu guļ ar paaugstinātu mundrumu un trīcinās. nezin jau, vai maziem kaķēniem kafiju vispār drīkst, visdrīzāk jau nē, kāda vēl kaķiem kafija.

nē, nu viss jau ok, viltus trauksme.

bet nu ar cilvēkiem arī tā nereti gadās. man bija draugs liepājā, pirmā mīla, tad viņš arī gultā pirms aizmigšanas bieži teica - nevaru aizmigt, man kājas staigā!

saka, ka no kļūdām jāmācās, bet es no savām kļūdām neko ne reizi tā arī neesmu iemācījies, jo man riebjas pedagoģiskā pieeja, vai tā nāktu no cilvēkiem, vai no dzīves. pedagoģiskā pieeja - tas taču ir nepieklājīgi!