sakarā ar abortiem man ir tikai viens jautājums - vai mazais aizmetnītis mammas miesā jau ir ar apziņu (vai kādu pirmatnēju psihodēlisku apziņas formu) un pašsaglabāšanās instinktu vai vēl nē. tā kā zinātnieki joprojām nevar pilnībā izskaidrot apziņas rašanās procesu no materialitātes, tad šis jautājums paliek atvērts un es apšaubu tos, kuri saka, ka nē. kā viņi to var 100 procentīgi zināt? teiksim par trīs mēnešus vecu embriju (cik riebīgs vārds). tas viens, kas man liek noskurināties abortu sakarā.

bet varbūt man liek noskurināties kaut kāds iekšēja dabisks instinktīvs reflekss. jo arī mani, kad biju vēl vēderā, gribēja dabūt laukā, jo nebija piemērota situācija. mutere gājā jau uz slimnīcu savos 3 mēnešos, kad fāters attapās un apturēja. tad nu savas irracionālās bailes no ārpasaules skaidroju ar kaut kādām dziļām embrija atmiņām. joprojām nav briesmīgāku sajūtu par atrašanos naktī mājā, gar kuras logiem no ārpuses ložņā slepkavas.

vēl es esmu redzējis, kā kāda man tuva sieviete izskatās pirms aborta un pēc aborta. pēc aborta viņa palika tāda kā ļengana, tā it kā viņā būtu kaut kas nomērdēts, kāda svarīga viņas daļa. pati šī sieviete pēc tam atkopās, bet tomēr ne līdz galam un tas aborta radītais nekrozais ļenganums viņai palika uz visu turpmāko dzīvi, tā kā joprojām dzīva, bet pa daļai pamirusi, dead inside.

piedodiet, par visiem citiem aspektiem neko nezinu un varbūt man nemaz nav taisnība tā ka piedodiet man manu diršanu. bet kaut kur dziļi sevī un instinktīvi es esmu pret abortiem, nu tāpat, kā stiepju roku priekšā tv ekrānam, ja tiek demonstrēti īpaši nepatīkami skati.

a. braucot uz rīgu meklēja ko uzvilkt un pajautāja man, vai var vilkt manu jaunāko velveta žaketi. nekad nebija to vilcis, pat mērījis. protams, ka es teicu, velc! uzvilka un aizbrauca un man par to milzīgs slepens prieks.

stīvens nu jau otro dienu ir apguvis arī otro stāvu un mēs nekādus šķēršļus lejā trepju galā neliekam. vienīgi ka nesagrauž kādu mākslu, jo te visas grīdas pilnas ar gleznu ruļļiem un lapām, un šis iet pāri tām gleznām astes galu gaisā parāvis. tie ruļļi čab un čaukst. kad nāku rāties, tad šis spudūkš papīra rullī iekšā. a es domāju, ha, un sagrābju rulli aiz abiem galiem, aizspiežu ciet un bišku pakratu. domāju, būs mācība, bet kas tev deva. kā tika ārā, uzklupa tam rullim ar jaunu sparu. dabūju sēdināt būrītī, lai nomierinās. tā arī bija - pasēdēja, paraudāja minūtītes desmit, bet kad izlaidu ārā, bija jau mierīgs un glaudās gar kāju.

annushka vienreiz salīdzināja hetero un homo attiecības ar kurpju pāri, it kā homo variantā divas vienas kājas kurpes, bet hetero gan labā, gan kreisā. es gan teiktu, ka salīdzinājums neiztur kritiku, jo kāda jēga no tāda pāra, ja kreisā kurpe sieviešu augstpapēdene, bet labā - vīriešu zābaks. kas tad tā staigā - nav ne ērti, ne skaisti, kaut kāda traģikomēdija.

Трактор в поле тыр-тыр-тыр,
Мы за працю, мы за мыр.

sagrūdu karotītē to prettārpu tableti pulverītī un sabēru stīvenam mutē. sāka siekaloties un varbūt ar siekalām daļa tabletes izsiekalojās ārā, bet gan jau būs labi, jo viņš jau vēl mazs un pietiks viņam ar to daļu, kas neizsiekalojās. daktere teica, jāuzmanās, ja sāk izrādīt gurdenuma pazīmes, bet pagaidām ir draiskulīgs un plosās ar celofāna kabatiņu. nopirku arī saujiņu pusprofesionālās sausās barības. jātiek taču no pļutkiņas vaļā. un ir jau arī tā, ka ja nedosi kaķītim gaļiņu, viņš apēdīs tavas ādas kurpītes.

biju jau iepircies elvi, salicis maisā nopirktos produktus un te pēkšņi pa visu zāli radio skonto sāk spēlēt smitu girlfriend in the coma. vai tad es varēju aiziet prom pie tādas mūzikas. neko, stāvēju turpat pie kasēm, grozījos savā nodabā un tēloju, ka kādu gaidu, laikam drīz būs lietus. beidzās dziesma, tad arī tādā nesvarīgā gaitā, it kā pats par sevi saprotams, devos.

kad neguļ, visur staigā pakaļ, negrib palikt viens, slikti panes vientulību, mīļumiņš. rumpucītis mans, pai pai.

lai nav gudra lai nav skaista
ka tik labi dārzu laista