lai kā man nepatika bērnudārzā, bija arī reizes, kad mani tur atstāja arī pa nakti. kad mamma ar tēti gāja uz kādām kāzām vai balli. nu naktis tur tajā bērnudārzā bija īpatnējas. pirmajā daļā slampes visvecākā sieviete, naktsauklīte alma, mums nolasīja pasaku, kaut ko no andersena, tādu mierīgāku, un, kad puse bērnu jau bija aizmigusi, izslēdza gaismu un pati arī aizgāja pie miera vai mazgāt koridorus. tad sākās otrā daļa, kuru nepacietīgi bija gaidījusi otra neaizmigusī puse, kad tā pasaka vienreiz beigsies, jo tikko viņa bija prom, jānis mozgirs un raivo mežkazs novilka biksītes un sāka lēkāt pa savām gultām augšā lejā, bet grupiņā sākās pilnīga anarhija, pamodās arī aizmigusī puse, visi klaigāja, neviens tumsā neko neredzēja, tikai bija skaidrs, ka krāniņi ir pliki.

normāli tā, viss kolhozs guļ tumsā, padomju pilsoņi aizmiguši pirms jaunas darbadienas un seksa nav, bet ciema centrā, aizslēgtā bērnudārzā ārdās pliki bērni.

raivo mežkazs vispār bija tāds karsts zēns. tumšmatains, sprogains, gadu vecāks par mani. vienmēr bija netīrs un tāds kā lipīgs, bet nesmirdēja. viņš man regulāri dzinās pakaļ, nogāza zemē uz muguras. es jau tad jau vairs necīnījos pretī, tas ir, cīnījos, bet ar sajūtu, ka tāpat nesanāks, kaut ko tur nevarīgi. tik nepārvarams bija viņa uzmācīgums. mežkazs man uzgūlās virsū un atlauza rokas, kā saka, uz lāpstiņām, un man bija smagi, bet mežkazs tuvināja man savu seju un viņam no mutes nāca karsta elpa. ļoti seksuāli tas bija, un man gribējās, lai viņš mani noskūpsta, lai gan nemaz nezināju kā skūpstīties, bērns vēl. nezinu vai man tad jau bija stojaks, bet ja tā ņem, tad es pats tajā brīdī biju viss viens liels stojaks.

bet naktsauklīte alma bija ne tikai visvecākā slampes sieviete, bet arī dzīvoja ciema visvecākajā mājā, kas saucās saulstari. māja tāda, nevar saprast kad celta, pirms vai pēc kara, visa tāda sakleķēta vienlaidus, ne ķieģeļu, ne akmeņu, ne bloku. kas tik tur nedzīvoja, kaut kāds marginālais kontingents. kaut kādi aizdomīgi krievi, kurus pazina tikai kaimiņi un varbūt andrejs dripe. arī bibliotēka tur bija un bibliotekāre aina lece. tur dzīvoja arī tāda dainuvīte, diezgan masīva gaišmate ar vasarasraibumiem un platu seju. viņas vecmāmiņai vienīgajai slampē bija kaza un viņa to ganīja turpat pļavā pie tiem saulstariem. un vienreiz mani tieši mežkazs noķēra un noguldīja tajā pļavā, gulēja man virsū un elpoja sejā, bet blakus ganījās tā kaza.