mums jauna glezna mājās, tas ir leonardo da vinči reprodukcija, armīnam draugs no londonas muzeja atveda, jo armīnam patīk leonardo un tas ir kaut kāds tikko atrestaurēts, pirms tam nezināms darbs, un ļoti labs. mistiska tāda glezna. vismistiskākās ir acis, kas izskatās it kā caurspīdīgas, it kā tikai baltumi vai pārvilktas ar kādu kataraktu. armīns uzlika sarkanbrūnu pasportū, rāmis, stikls, viss. piekarināja labajā pusē kamīnam un nu kamīnam kreisajā pusē dāma ar sermuliņu, bet labajā šī.

atceros, ka sēdējām abi ar sarmīti kaut kādās sendienās un kaut ko spriedām tieši par leonardo da vinči un es gribēju viņu īsāk nosaukt tikai uzvārdā, bet nezināju, ka jāsauc par leonardo, un nosaucu par vinči, pat bez da, jo nebiju pārliecināts, ko tas da nozīmē un uz ko attiecas. pateicu to vinči un pats satrūkos, ka kaut kā jocīgi izklausās, vinči. a kā pareizi nosaukt leonardo da vinči uzvārdā? vinči? laikam, atbildēja sarmīte. vinči. dīvaini. hahaha, vinči, hahaha.