jā, nu man beidzot pa ilgiem gadiem gribas aiziet uz teātri un noskatīties kādu izrādi. resno kundzi. nacionālajā! jo kad te atpakaļ biju uz brīdi ieslēdzis spēlmaņu nakti un redzēju apbalvošanu. bet ne jau dēļ apbalvošanas, bet, pirmkārt, uz skatuves kā režisors iznāca krilovs un krilovs man kaut kā psihofiziski izraisa uzticību. otrkārt selindžers. treškārt, arī aktieru ansamblis izskatījās brīnumaini labs. it kā nacionālais teātris, bet tāda izlase, taisni prieks. tiešām gribu to izrādi redzēt. vēl tagad atceros veco televīzijas uzvedumu frenija un zūijs kaut kādos padomju aizlaikos, tas arī bija labs. stungure bija mātes lomā, valkājās apkārt garā peldmētelī pīpēdama, zūijs bija niks ērglis, tā laikam sauca to valmieras džeku, bet frenija šķiet aīda ozoliņa. labs uzvedums bija. tagad gribu redzēt izrādi. jau kādu laiku doma neatkāpjas. tikai nez kā to realizēt, viss šķiet tik neiespējami - meklēt biļetes pirkšanas iespējas, pirkt, braukt, iet, paspēt, redzēt, nezinu. bet tā, kaut kur irracionāli, gribas, pat uzrakstīt par to sagribējās.