nē nu es tomēr uzrakstīšu par to latvijas lepnumu.

pirmkārt, skatoties uz to gaudojošo un puņķaino prominenču publiku, rodas jautājums, kas viņi nekad un nevienam neko labu nav darījuši, ja kaut kas tik normāls, kā šie labie cilvēki viņus spēj saraudināt. un nav jau nekāds brīnums, jo viens no tiem gudriniekiem pat mudina palīdzēt vismaz vienam cilvēkam pa visu gadu. cerams, viņam pašam arī izdosies palīdzēt kādam VISMAZ VIENAM, šis milzu sasniegums.

otrkārt, es ceru, ka tie labie cilvēki, tas ir, daļa no tiem, kurus tur vilka uz skatuvi, būs tik gudri un neļausies apzagties, jo tādas publiskas godināšanas ir visīstākie labo darbu zagšanas svētki. kā man teica seminārā - ja gribi kādam izdarīt ļaunu, paslavē viņu. cilvēks par savu labu īpašību saleposies un tikko saleposies, tā labā īpašība tutū.

cik briesmīga tomēr tāda kolektīva apraudāšana, kā bībelē rakstīts - bet jēzus pagriezies pret tām sacīja: jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu bērnu dēļ. - tāpēc tāda ar asarām nolējusies šmeļkova labāk būtu raudājusi nevis par daudzbērnu māti, kas savā trūkumā bērnus izaudzējusi, bet par savu nožēlojamo blondīņu žurnālistes dzīvi.

es nezinu, viņi laikam tā kolektīvi šņukstot jūtas piederīgi tiem labajiem cilvēkiem, it kā viņu pašu asaras būtu kādi zelta putekļi, ka viņiem pielipuši no to latvijas lepnumu drēbēm. it kā - es par viņu šņukstu, tātad arī esmu tikpat labs.

asaru spiedēji fakinie. tā kā ar to klusu nakti kad sāk pa baznīcām brēkt. dziesmā tādi vārdi - klusa nakts, svēta nakts - bet kad tiek pie to dziedāšanas, tas aurē tā, ka asaras sprāgst un tāda emociju vētra galvā, ka no klusuma un svētuma ne smakas.