"Dzīvo vesels, Hanss Kastorp, mūsu sirsnīgais dzīves rūpju bērns! Stāsts par tevi ir beidzies. Esam izstāstījuši to līdz galam, laiks tanī nebija nedz īss, nedz garš, tas bija hermētisks stāsts. Mēs to stāstījām paša stāsta labad, ne tevis dēļ, jo tu biji vientiesis. Bet beigu beigās tas tomēr bija stāsts par tevi, un viss, kas tanī pateikts, notika tieši ar tevi, tad jau laikam tevī ir kaut kas slēpies, un mēs nenoliedzam savu pedagoģisko pieķeršanos tev, kas vēstījuma laikā bija radusies un kas varētu mūs pamudināt viegli ar pirkstgalu pieskarties acs kaktiņam, domājot par to, ka turpmāk mēs vairs neko par tevi ne dzirdēsim, ne redzēsim." (Tomass Manns, Burvju kalns)