Zete akal muldās

Pasaule nemanot nolaižas klusumā
Aug pamalē smagnējs mākoņu kalns
Kādai vientuļai dvēselei allaž trūkst siltuma
Kādai vientuļai dvēselei allaž ir kauns

Tu brien caur šo pasauli auksts ka no tērauda
Tu zeltā un sudrabā ņemies pirkt dzīvi
Tu noslēp sirdi un centies to pazaudēt
Lai aizmirstu redzēt, ka tā nāk par brīvu.

Smeldz nokaitēts akmens, kas pušu plēš krūtis
Smeldz kamols, kas aizgūtnēm rīkli žņaudz
Plēš ausis tas lietus, kas grabina rūtis
Pret ribām smags kalēja veseris klaudz

Rūgts lietus lej žulti iekš apziņas trauka
Kur slāpdama mirstot tā dzirkstele sauc
... (pēdējās divas rindas pazudušas strīpojumos)