Sučara ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
sandis_ir nodevis man bloggeru ķēdes.. err postu? Un tagad man ir jāatklāj 7 lietas, kuras es par sevi nepopularizēju (diez kādēļ, lol, ne?) Anyways, tās, kuras es patiešām negribu negribu popularizēt es atstāšu 8., 9. un 10. pozīcijai. :P
1. No vienpadsmit līdz četrpadsmit gadiem man bija visskarbākais savas identitātes meklējumu laiks. Es klausījos Sepulturu un Metallicu, ar savu labāko draudzeni - Agnesi mēs ģērbāmies melnā, pa kluso (sabiedrībā rādīties kauns bija) krāsojām melnas acis un inscinējām sātanistiskus rituālus un stāstījām sātaniskus stāstiņus. Tajā pašā laikā man visa siena bij nolīmēta ar sabučotiem N'Sync plakātiem, bet viņai bija klade ar salīmētām SpiceGirls bildēm. Pēc tam viss kļuva vienkārši un kruts bija tas, ko dara un klausās mana vecākā māsa. Ar Agnesi man mamma aizliedza draudzēties. :(
2. Visbiežāk es klausos radio Skonto un Latvijas Radio 1. Bet par savu iecienīto, nezkādēļ uzskatu SWH.
3. Apmēram 40% gadījumu, kad man katrā kājā ir citas krāsas zeķe, nav speciāli. Tad vai nu vienādas zeķes nespēju atrast, vai ari no rīta esmu aizgulējusies.
4. Lielākā daļa paroļu man ir lamuvārdi. Tas lai negribētos kādam izpaust.
5. Es patiesībā esmu nenormāli kautrīgs un par sevi nepārliecināts cilvēks. (haha, neticat?) Tas tapē, ka man ir ārkārtīgi daudz bērnības traumu. Es kā tipisks bērns mēdzu visu saprast tieši, norādes izpildīt precīzi un atbildēt atklāti to, ko domāju. Rezutltātā piegaugušie nespēja novaldītites nesmejoties, bet es to uztvēru traģiski un sāku par katru savu darbību un vārdu šaubīties. Vēlaizvien tam neesmu galēji tikusi pāri. Piemēram, kad man bija 4 gadi, mēs dzīvojām laukos un reiz atnāca viesi, tika taisītas lielas pusdienas un mani aizsūtīja saplūkt lociņus uz lauku, kas atradās pāri pļavai kādus 100 metrus no mājas un aiz tādas kā koku rindas. Tā, kā bijām vairāk nekā ikdienā, mamma pieteica saplūkt tā pavairāk. Kad atgriezos ar pilnu piestūķētu spainīti un vēl pamatīgu bunti rokā (biju centīgs bērns) visiem citiem bija jautri, bet man protams kārtējā trauma.
6. Sandim patika gliemeži, man patika lapsenes. Septiņu gadu vecumā es tās ķēru un spundēju zem stikla vāka (kādus liek uz paplādēm). Pētīju ar palielināmo stiklu un kladē pierakstīju visu ko izpētīju.
7. Viens mans stāsts un viens mans dzejolis ir publicēti grāmatā. Es par to esmu lepna kā tītars. Pat par spīti tam, ka grāmata ir limitētā skaitā un no tām, kuras nekad nepērk un nelasa - tajā ir skolēnu sacerējumu izlase par tēmu "Radītājs". Stāsts nav digitalizēts (nekas sevišķš - ainiņa trakonamā par dakteri un viņa pacientu, kas beigās izdara pašnāvību. Par pacienta prototipu ņēmu savu klases audzinātāju un fizikas skolotāju :) ) bet dzejoli varu iekopēt. Smieklīgi, ka kokursa organizatoru mērķis bija dabūt no skolēniem reliģisku pārdomu esejas, bet no mūsu skolas grāmatā iekļautie stāsti visi bija totāls offtopic.
( dzejolis )
Ja man šitas sviests ir jāpadod tālāk, tad lūdzu:
spotty_flyer
mikijpele
kaplacis
laboratorija
santech
sandis_ir nodevis man bloggeru ķēdes.. err postu? Un tagad man ir jāatklāj 7 lietas, kuras es par sevi nepopularizēju (diez kādēļ, lol, ne?) Anyways, tās, kuras es patiešām negribu negribu popularizēt es atstāšu 8., 9. un 10. pozīcijai. :P
1. No vienpadsmit līdz četrpadsmit gadiem man bija visskarbākais savas identitātes meklējumu laiks. Es klausījos Sepulturu un Metallicu, ar savu labāko draudzeni - Agnesi mēs ģērbāmies melnā, pa kluso (sabiedrībā rādīties kauns bija) krāsojām melnas acis un inscinējām sātanistiskus rituālus un stāstījām sātaniskus stāstiņus. Tajā pašā laikā man visa siena bij nolīmēta ar sabučotiem N'Sync plakātiem, bet viņai bija klade ar salīmētām SpiceGirls bildēm. Pēc tam viss kļuva vienkārši un kruts bija tas, ko dara un klausās mana vecākā māsa. Ar Agnesi man mamma aizliedza draudzēties. :(
2. Visbiežāk es klausos radio Skonto un Latvijas Radio 1. Bet par savu iecienīto, nezkādēļ uzskatu SWH.
3. Apmēram 40% gadījumu, kad man katrā kājā ir citas krāsas zeķe, nav speciāli. Tad vai nu vienādas zeķes nespēju atrast, vai ari no rīta esmu aizgulējusies.
4. Lielākā daļa paroļu man ir lamuvārdi. Tas lai negribētos kādam izpaust.
5. Es patiesībā esmu nenormāli kautrīgs un par sevi nepārliecināts cilvēks. (haha, neticat?) Tas tapē, ka man ir ārkārtīgi daudz bērnības traumu. Es kā tipisks bērns mēdzu visu saprast tieši, norādes izpildīt precīzi un atbildēt atklāti to, ko domāju. Rezutltātā piegaugušie nespēja novaldītites nesmejoties, bet es to uztvēru traģiski un sāku par katru savu darbību un vārdu šaubīties. Vēlaizvien tam neesmu galēji tikusi pāri. Piemēram, kad man bija 4 gadi, mēs dzīvojām laukos un reiz atnāca viesi, tika taisītas lielas pusdienas un mani aizsūtīja saplūkt lociņus uz lauku, kas atradās pāri pļavai kādus 100 metrus no mājas un aiz tādas kā koku rindas. Tā, kā bijām vairāk nekā ikdienā, mamma pieteica saplūkt tā pavairāk. Kad atgriezos ar pilnu piestūķētu spainīti un vēl pamatīgu bunti rokā (biju centīgs bērns) visiem citiem bija jautri, bet man protams kārtējā trauma.
6. Sandim patika gliemeži, man patika lapsenes. Septiņu gadu vecumā es tās ķēru un spundēju zem stikla vāka (kādus liek uz paplādēm). Pētīju ar palielināmo stiklu un kladē pierakstīju visu ko izpētīju.
7. Viens mans stāsts un viens mans dzejolis ir publicēti grāmatā. Es par to esmu lepna kā tītars. Pat par spīti tam, ka grāmata ir limitētā skaitā un no tām, kuras nekad nepērk un nelasa - tajā ir skolēnu sacerējumu izlase par tēmu "Radītājs". Stāsts nav digitalizēts (nekas sevišķš - ainiņa trakonamā par dakteri un viņa pacientu, kas beigās izdara pašnāvību. Par pacienta prototipu ņēmu savu klases audzinātāju un fizikas skolotāju :) ) bet dzejoli varu iekopēt. Smieklīgi, ka kokursa organizatoru mērķis bija dabūt no skolēniem reliģisku pārdomu esejas, bet no mūsu skolas grāmatā iekļautie stāsti visi bija totāls offtopic.
( dzejolis )
Ja man šitas sviests ir jāpadod tālāk, tad lūdzu:
spotty_flyer mikijpelekaplacislaboratorijasantech