Zete akal muldās

Es nesaprotu, kas man tas pa šizi, bet tā mani dzen panikā. Pilnīgi nesaprotu tos cilvēkus,kas ir spējīgi tās dienas svinēt. Man gribas nolīst kkur, lai mani nevar atrast un klusu pagaidīt līdz pienāk nākamais datums. Pietiek jau ar sms vai epastiskiem apsveikumiem, lai novestu mani līdz zosādai un drebuļiem, bet jebkāda doma par viesiem šinīs dienās rezultējas ar pilnīgu paniku un asarām.. Kapē tā, nav ne jausmas, bet nu tas tā bijis, cik es sevi atceros, tapē tiklīdz mani vecāki un radi beidza spīdzināt ar uzspiestām svinībām, katru gadu divas dienas gadā, mēģinu ieņemt inertu stāvokli pret apkārtējo vidi. Parasti nesanāk.. un viss beidzas ar to, ko augstāk aprakstīju.. nu Pipec kaut kāds.