Zete akal muldās

Tieši uz saulainā un siltā laika sākumu esmu tā normāli saslimusi. Galva kā spainis, deguns kā niagāra, ik pa laikam pārģērbjos. Miegs pa naktīm nenāk (pa dienu ari ne). Darbā pamatīgas ziepes, telefons pazaudēts. Vaidzēj aizbraukt līdz centram. atradu telefonu mašīnā, protams, izrubījies. Garām palaidusi vairākas īsziņas un hzcik zvanus. Viena no īsziņām ir par to, vai man būs slimības lapa, uz ko man protams ir jāsaka, ka bija tas gods uzzināt, ka ģimenes ārste ir pirms vairākiem mēnešiem beigusi savu praksi, kā rezultātā ir jāmeklē cita. Aizdevos līdz centram, miera/tallinas ielas krustā griežu pa kreisi, kad viens kretīns izdomā, ka varēs vēl paspēt izbraukt pie sarkandzeltenā, pēc tam, kad bija jau gandrīz apstājies, strauja bremzēšana un sircklapes, ka nesabojā man duris, protams, satikos ar spoku, cerams, ka nepielaidu neko, nepārtraukti mani stalko akli un pašnāvnieciski gājēji, kuri tā vien šķiet, zinādami, ka esmu slima un līdz ar to ne pie labākās reakcijas, izvēlējušies manu auto, lai beigtu savu dienu slimnīcā - uzvedības šablons lielākai daļai viens - paskatās uz pretējo pusi un duj pāri, itkā vienvirziena iela būtu. bezmaksas stāvvietu protams nav, izmetu rinķi atrodu ar mokām maksas vietiņu, lai konstatētu, ka makatanav. a ja makatanav, tad nav ari monētu, ko mest debīlajā automātā. Nu bļe. nospļāvos un braucu mājās, pa ceļam paspēju apmaldīties. Tagad vēl vecmutere sāka man braukt augumā pa to, ka es esu slima. Bet visādi citādi, man iet labi. Kā jums?