Posms Labirintā

Es cienu vīriešus! Viņi padara dzīvi interesantāku, viņi padod roku, atver durvis un pērk šokolādi un kleitas. Viņi var aizsniegt grāmatu no augstāka plaukta, viņi palīdz nest mūsu somas, viņi sagaida mūs lidostā, viņi skatās, ja mēs viņiem sakam "Paskaties!", viņi prot pārinstalēt Windows, viņi karos, ja sāksies karš. Viņi ir drosmīgi. Viņi saka: "bez problēmam" - un problēmu, tiešam nav. Viņi atbrauc mums pakaļ uz darbu vai kad mēs esam ciemos, viņi aizved mūs uz mājām, apsēdz ar segu; viņi nekad nepamana sabojātu make-up, viņi pārnes mūs uz rokām pāri peļķei, viņiem šķiet, ka mēs esam maziņas, tāpēc vienmēr mūs apķer. Viņiem ir taisnība! Visbiežāk viņu vārdi sakrīt ar viņu rīcībām.
Viņi labāk par mums zina, ka kadreiz, pat pēc 100 gadiem viņi noteikti mums piezvanīs. Viņus vienmēr interesē kur mēs esam un ko mēs daram. Viņi uzstājīgi grib maksāt par mūsu kafiju, kaut gan, jau sen paši nezina kāpēc to dara. Viņi pacieš mūsu kaprīzes un saka saviem draugiem: "Viņai ir neciešams raksturs, bet viņa ir tik skaista!"
Viņi mums piedod absolūti visu, katru sīkumu, kaut gan mēs viņiem nepiedodam itin neko.. Viņi ir stipri.