![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pārlasīju savu bērnu dienu mīļāko grāmatiņu - Staņislava Lema "Neuzvaramo". Pretstatā daudzām citām bērnu dienas lietiņām, kas, atkārtoti iečekotas tagadējā vecumā, šķiet blāvas un bērnišķīgas, "Neuzvaramais" man vēl joprojām ir dziļš, baigs un emocionāls.
Protams, tagad es vairāk strīdējos ar Lemu un vairākās vietās viņa izvirzītajām idejām, secinājumiem un teorijām nepiekritu (atšķīrībā no iepriekšējās reizes, kad lasīju - manuprāt tas bija kaut kādos 16 gados - kad vienkārši visu teksu iesūcu sevī kā tāda švamme). Tomēr vēl joprojām nepārstāju sajūsmināties par daudzām 'action' ainām, kuras ir grāmatā. Varbūt nedaudz savādākā gaismā tas viss man šodien rādās, un skatu punkts ir cits, un tomēr.
Uzskatu šo grāmatu par SF must read un absolūtu klasiku.
Protams, tagad es vairāk strīdējos ar Lemu un vairākās vietās viņa izvirzītajām idejām, secinājumiem un teorijām nepiekritu (atšķīrībā no iepriekšējās reizes, kad lasīju - manuprāt tas bija kaut kādos 16 gados - kad vienkārši visu teksu iesūcu sevī kā tāda švamme). Tomēr vēl joprojām nepārstāju sajūsmināties par daudzām 'action' ainām, kuras ir grāmatā. Varbūt nedaudz savādākā gaismā tas viss man šodien rādās, un skatu punkts ir cits, un tomēr.
Uzskatu šo grāmatu par SF must read un absolūtu klasiku.