Reach The Skies: A Lifebook

daļēji piekrītu Atim par šīs problēmas subjektīvo pusi.

man personīgi ļoti patīk lamāties, bet es to protams daru tikai tādu draugu un paziņu sabiedrībā, kas to lietu saprot un varbūt pat novērtē kā humoru. ir taču visiem zināms, ka lamāšanās spēj aizvainot, tamdēļ ir ļoti uzmanīgi jāizsver, kam kādus lamuvārdus drīkst teikt.

kad vēl strādāju lielā un respektablā kantorī ar dresskodu, es mēdzu sevi pāris minūtes noskaņot/notrulināt, ejot pa ielu, pirms ierašanās darbā. izmest visādas smieklīgas, tracinošas, whatever domas no galvas un koncentrēties uz darbu. nu tb tikt vaļā no tādām domām, kas mani varētu pamudināt izrādīt kaut kādas pārspīlētas emocijas un izraisīt lamāšanos. to var vnk arī nosaukt par nomierināšanos or smth.

bet nu pēdējos divus gadus esmu strādājis kantorī, kur lamājās visi un kad vien vēlējās un šāds paņēmiens vairs nebija jāizmanto.