Par muzāru... Tie viģiki, kurus redzēju no Roadburna Boris uztāšanās, nu tas ir īstais mans BORIS, tas kas te Rīgā pāris gadus atpakaļ bij, bij nutā fiftī fiftī.
Njā māku atlaist, tā ka jau no nez kura darba pats sevi atlaižu un no bāriem met ārā. Agrāk no tādas būdas, vai belugas fig tevi kāds mestu ārā, tur labi ja dzīvs paliec, ja kāda figņa sanāk. Viss stop, turpinam narkoloģijas un minesotas pulciņus. Šis jau palicis pārāk nopietni. Vai nu jāmeklē sieva medmāsiņa, lai var sistēmas likt un skalot. Jauno Āģa māju siltinās un renovēs. Stalažas jau sāka būvēt, parunājos ar džekiem un sajutos zinošs šajā lietā. Kaimiņos Liepiņpāris dzīvo beidzot aizgāju un nopirku Andīnismu ar visiem parakstiem.
Abet kamēr te atkal cīnos ar muguras un visām citām dzīves problēmām, tikmēr kā izskatās Kempbeļ Fils nolicis karoti (Paldies Vilnim, ka ieteica klausīties.). Bļin ne par Motorhead. Nenormāli sāp mugura, atceroties visus manus arboralkaša gadus un kritienus drošivien visi skriemeļi ir pizģec.
Nākamā pietura ratiņkrēsls un tad jau arī zārciņš būs.
Ja Zemgalgatvē rīta mošanās bij kaimiņu suns un pirmās fūres, tad te tas ir klusi, klusi kursējoša eļektrička, astotais trambulis un vistas ar visiem kuklididoo. Manuprāt, liela atšķirība nav. Lab viss, rītdien uz darbu.