Akal guļu un prātuļoju. Kautkāds pzdc pēdējais pusgads.Viena trauma pēc otras. Pirksts joprojām nekustās kā vajag, tagad vēl mugura savilkta, ja būtu iespēja pilnīg mierīgi varētu tēlot Arnīti no pansijas. Pirksti neklausa, mugura stīva. Ar zaļo pūķīti ar atkal pa retam uz tu. Nja, tvaiceme ar iepazīta. No augstuma sāk palikt bail, nekur negribās kāpt, pat ne ābelēs ne. Nū uz otro stāvu Rīgas štābā to jā. Vismaz asinz vairs nav jādirš tas takā būt savests kārtībā. Uz Mauriņa klīniku neiesaku iet. No 2000 naudiņām ko prasīja par operāciju izlīdzējos ar 80 valsts programmā. Vien nācās braukt uz neglītāko pilsētu Latvānijā. Vispār nav nemaz tik neglīta ja vairāk pavizinās ar velo. Un slimnīca ar tā neko.Parādījies tāds pilnīgi visa apnikums. Tāka galīgi galīgi visu un visus gribās sūtīt nakui. Reizēm šķiet jāpārvācas atpakaļ uz Pļavu miestu, bet tur mutere un to es izturēt ilgāk par nedēļu nevaru. Briežu Guntārs gan skaties jau dekādi ar visu famīliju tur noenkurojies. Šis starpcitu vainīgs par to, ka joprojām regulāri klausos ministry un faith no more. Muzāra ietekmes ziņā no visiem trim Briežu bračkām man mūžīga uvažuha. To M burtu jāpārkrāso par ministry emblemu. Nja, ja tā no malas paskatās, tad kļūstu par tādu rikīg īgnu vecu pirdēju.