Kā Marta beigas , tā Kovids klāt. Nu pagājšgad bij pavisam traki. Tā ka nahukui un nakui un nakui visas vakcīnas. Gan bračs nost gan man ar pizģec ku slikti, Nu man vēl ar tā visiem zināmā kaite progresēja, a par žokļa sāpēm vispār...

Ā nuja mazajā piemājas veikalā, smukā atsākusi strādāt. Uz ziedu bodi gan vairs neeju tās divas smukās tirgo Baltkrievu krutku, nez cik reiz asins pa degunu nācis no tās herņas un tur regulāri skan radio skonto. Tāka pietiek.

Nolēmu Chuchk Ragan jāpaklausās , toreiz Oslo koncertā pilnīg un galīgi man norāva jumtu, Gaslight Anthem bij tāda iesildoša grupele vien, lai gan laikam skaitījās, ka jābūt otrādi. Toreizējai draudzenei ar patika, viņai tik nepatika, ka lidostā guļot zem elevatora norāvu temperatūru un gandrīz nokavējām ļoteni atpakaļ uz Rīgu.


Tos gadus, kad pa Eiropu un Īriju dauzījos apkārt jutos labāk. Šobrīd ar dauzos, bet diezgan sūdīgi jūtos. Kvalitatīvu Skotu, vai Īru viskiju gan cenšos iekapāt / sūdīgi man.