muldēšana -

šodien ir tāda sajūta, ka visos apkārtējos ir saspraustas raķetes, tāpēc šamie visi kā kofeīnu sarijušās vāverītes drillē pa ofisu turpu šurpu un maktenā ātrumā runā, ka pat es (ātrrunātāja) nesparotu viņus un nespēju izsekot līdzi tam, kas kur kad un kāpēc. ar apbrīnu vēroju to enerģiju, kas kūsā viņos un to apņemšanos enerģiju tērēt darbam. citu iedvesmota nevis apceru, ko darītu, ja nebūtu darbā (to es zinu nav ko apcerēt), bet iztēlojos cik labi būtu, ja uz šodienu man būtu pašai savs kabinets ar lielu skaistu mīksto krēslu, lielu tējas krūzi pie sāniem un datoru klātu, skanētu kkas makten pozitīvs un jestrs, lai iekšā enerģija sāk rasties :) telefona man nebūtu, lai neviens netraucētu man izbaudīt mierīgu darba dienu. grīdu klātu pūkains paklājs tā lai ar plikām kājām uzkāpjot uz grīdas liktos ka esmu iekāpusi dūnās. kabinetam nevajadzētu būt lielam, bet logam gan tur vajadzētu palielam būt, lai var puķi uz palodzes uzlikt, atvērt vaļa un sajusties, ka esmu uz balkona (ja tā labi padomā, tad man nevajag kabinetu - dodiet balkonu) un noteikti es tur varētu pīpēt.

apbrīnojami cik ļoti es spēju to iztēloties, es pat zinu kādās krāsās visam būtu jābūt - paklājs būtu balts, sienas tumši pelēkas vai ar brūnas, milzīgais krēsls koši sarkans un pie krēsla mazs galdiņš ar trim metāla kājām un stikla virsmu, krūze tilpums 1l un tā ir pilnīgi balta. logs būtu krēslam kreisajā puse (ja tu tajā sēdi) un puķe būtu Mila eiforbija ( man tieši tāda ar ir). aiz krēsla 'vēl varētu būt stāvlapma ar tumša koka kātu un baltu kupolu. un vispār uz aiz krēsla katrā sienas stūrī uz plauktiņiem varētu ielikt vēl pušķu hlorofītus, bet tādus kas jau zied un ir jau apakša pilna atvašu.

man patīk makten.