muldēšana -

nu ja un tad šorīt atgadījās tas, kas lika man aizdomāties par visām tām pārrunām par manām nākotnes iespējām darbā, jo man nepatīk tas ko es daru. ka varbūt viss nav tik slikti kā liekas un attieksme ir jāmaina man nevis apkārtējiem, tad ar darbs, ko kārotu būtu rokā un viss aizietu uz labo pusi. un tad šim rītam vajadzēja visu pabojāt, precīzāk, ne rītam, bet gan Spuldzītei, kas lika man atcerēties kā tas ir strādāt pie lietuviešiem. man gan bij tāda klusa nojauta, ka tam manam priekšniekam-nepiriekšniekam-mistiskajam vadonim tā viņa vīzija par to ka vajag cilvēkus motivēt un visām pārējam mistiskajām domām un idejām, kas nav monarhijā, kkad kkas apluzīs. tas gan vēl nav noticis, bet Spuldzīte sapurināja un visa cerība pagaisa. gribu es to darbu, bet negribu te. man nedaudz pārņem šausmas, ka ja jau man te čakarē smadzenes, kas būs tai amatā jo tas būs tuvāk Spuldzītei un visiem pārējiem lietuviešiem, kuru darba stils man nepatīk. visas iekšas ir par to, ka ne jau darbam ir vaina, bet gan vietai. atgriežamies atpakaļ sākumā.
viss brūk un jūk un prasa pēc pārmaiņām, tik man nav ne spēka ne vēlēšanās to čupu sākt revidēt un salikt visu pa plauktiņiem. pofigisms ir mani pārņēmis.