|
Nov. 12th, 2014|08:19 am |
Pēdējās kaislības ap un par pollu korektumu, noveda mani pie pārdomām, ka pārspīlēta tolerance krīt uz nerviem.
Man radās sajūta, ka, ja neesmu kāda minoritāte, tad man jūtu nav, tad pret mani drīkst izturēties kā tik ienāk prātā.
Un. Man šķiet, ka cilvēkam, kas ir bijis izteikti homofobs un cenšas tāds nebūt, jo saprot, ka tas ir tupums, sadzerties ar sava dzimuma geju/lezbieti varētu arī būt varoņdarbs. Apsveicams varoņdarbs.
Bet nuja nuja, ja jau esmu tāds/a superpupertolerants/a, tad tie, kas tādi nav, ir cieņas nevērti homofobi.
p.s. Ja jau homoseksualitāte ir normāli, tad varbūt ir vērts pret to arī attiekties normāli? Tāpat kā pret jebko citu normālu? Bļin! |
|