| Rīgas triatlons |
Aug. 16th, 2022|04:20 pm |
Pēdējais šis sezonas triatlons tepat Mežaparkā. Biju pamanījies pēdējā laikā daudz strādāt, nemaz negatavoties sacensībām, tāpēc uz labiem rezultātiem necerēju.
Starts bija paredzēts 1530, ļoti vēlu. Ieradāmies jau pirms vieniem, lai laicīgi piereģistrētos un tā. Biju uzcirties savā jaunajā ļoti skaistajā adidas rozā kleitā, saņēmu veselu čupu komplimentu.
1300 bija paredzēts, ka atvērsies tranzīcijas zona, tā atvērās kādos 1330, izstāvējām rindu, iztusējāmies pa tranzīciju un devāmies mētāties Ķīšezera pludmalē gaidīt startu un pavērot kā startē bērni.
Pasākums sirsnīgi kavējās. Tad boju aizpūta, tad galvenais tiesnesi pazudis, tad čipus nevar saganīt. Adrenalīns paspēja reizes 3 pieplūst un atplūst. Līdz beidzot, īpaši nekā nepiesakot, precīzi 1620 tika dots starts.
Peldējis nebiju ļoti sen. Ūdens it kā esot bijis +22.5, man likās mazāk, hidras lietot nedrīkstēja, jo attiecīgi virs 21,9 grādi. Bija sacēlies diezgan liels vējš, kurš savukārt bija sacēlis lielus viļņus. Pirmie 250m vēl neko, bet tad, laikam, izpeldējām atklātākos ūdeņos, kur viļņi bija vēl lielāki. Sākās klasiskās problēmas ar elpošanu. Nācās brīžiem peldēt brasā, brīžiem pagulēt uz muguras. Atceļā vējš mani aizpūta stipri sāņus, pulkstenis uzskaitīja 880m 750 vietā. Mocījos gandrīz 20 minūtes. Kā bija realitātē nekad neuzzināšu. No ūdens izkāpu apņēmības pilns un līdzjutēju saucienu atbalstīts metos uz pirmo tranzīciju.
Tranzīcija galīgi negāja gludi. Velkot zeķes slapjajās kājās, rāva krampjus roku pirkstos, rezultātā nočammājos 2min.
Velo posmā, pārmaiņas mīlot, aizvējā braukt nedrīkstēja, bet bija atļautas guļstūres. Priecājos, ka nepaslinkoju un uzliku guļstūres ragus pirms sacensībām. Tomēr ļoti ērti.
Nedaudz pārsteidzu sevi, jo nobraucu ar 34km/h vidēji, kas bez aizvēja priekš manis ir ļoti labs rezultāts. Mazliet bailīgi, ka trase nebija slēgta. Nācās novērot situāciju, kur M60 pārstāvis kliedz uz padzīvojušu atpūtnieci, kas cēli minās pa trasi, lai vācās nost, bet viss beidzās bez starpgadījumiem.
Otrā tranzīcija pēc sajūtām šķita labāka, bet pēc rezultāta nepārāk.
Skriešanas posmā noturēju nosacīti stabilu ~4:20min/km tempu. Līdz pēdējā kilometrā sajutu, ka man lavās klāt konkurents. Protams, ka nolēmu laisties rotaļās. Iesākumā ļoti viegli kāpināju tempu, lai konkurentam nebūtu tik viegli man tikt garām, tad palaidu viņu garām un čiloju metru aiz viņa. Pirms finiša taisnes, kas bija izveidota estrādes pašā centrā, bija neliela nogāze. Tur es arī ieslēdzu raito garo soli, panesos garām un kustināju locekļus cik ātri varēju. Plāns nostrādāja perfekti. Video var redzēt, ka konkurents iesākumā cenšas turēt līdz bet jau uz finiša taisnes zaudē cerības. Rezultātā noskrēju M50 pārstāvi un gandrīz apvēmos pēc finiša. Šoreiz vēlme atgaiņāties no personas, kas metās man pie kājām, lai atņemt čipu, bija izteikti spēcīga, bet tiku galā.
Neko nenožēloju.
Organizācija mazliet kliboja, bet iegūtās emocijas un pieredze to visu noteikti atsver. Milzīgs prieks, ka beidzot startējām trijatā. Jānomauc vienības brauciens un jāsāk domāt par nākamo sezonu. Jāmācās peldēt! Jāsāk trenēt tranzīcijas.
Pēc pasākuma trijatā mināmies mājās ar uzvarētāju sajūtu un pa visu joslu. (:
 |
|