|
Mar. 2nd, 2021|11:47 pm |
|
Vai tas tiešām nu jau ir kas kliedzošs pamanīt šādas tadas nianses dažādu dzimumu pārstāvju fizioloģiskajā un psihoemocionālajā uzbūvē? Ka sievietes (caurmērā) tiecas uz empātiju un saskarsmi, bet vīrieši (caurmērā) ir tehniskāk domājoši un racionālāki? Manuprāt, šī dualitāte ir brīnišķīga un, ja pārī rodas sadarbība - tas ir superspēks. Nesaku ka homoseksuāli pāri tāpēc ir kā šķēres bez viena asmeņa, bet pieļauju, ka attiecībi dinamika ir atšķirīga. Par pienākumiem runājot -barot bērnu ar krūti un to piedzemdēt tak nav pienākums, bet pilnigi dabiskā ceļā piešķirts uzdevums, pieļauju, ka tas notiek teju instinktīvi, no kurienes jau bērns māti uzlūko citādāk kā tēvu.. Draugi nesen teica, ka vienā bērnkopības grāmatā redzēja attēlu ar tēvu un mākslīgo krūti mazuļa zīdīšanai. Lūk, jaunā, iespējamā realitāte pasaulē, kurās viss ir tikai konstrukts. Tas tomēr dara bažīgu, cik brīvi tiek aizslaucīts jautājums, vai abiem bērna radītājiem ir pienākums uzņemties rūpes par bērnu. Adopcija ir viens - vecāki nevarēja, nebija adekvāti kā dēļ valsts ir pateikusi (pamatoti), ka bērnam jāmeklē citi vecāki, to es vēl saprotu un te var diskutēt - kā labāk. Tas, par ko lēma ST novembrī (kas, manā izpratnē, ir galvenais visas pēdējo mēnešu šūmēšanās katalizators) ir pilnīgi no citas operas, šajā ģimenē bēbis nenāca no bērnunama un viņa tēvs nav nedz miris, nedz nespējīgs, viņš vnk netika uzskatīts par nepieciešamu. Tad kur varētu vilkt šo robežu? Pirms zīdošā tēva vai aiz tā? Tēvs ir vai nav vajadzīgs bērnam? Bet māte? Kāds tēvs? Kāda māte? |
|