|
Mar. 2nd, 2021|11:14 pm |
|
Ar ko esmu sastapusies, gan interesējoties par psiholoģiju, gan no pašas pieredzes (augšana tikai sieviešu ģimenē) un novērojumiem - ar retiem izņēmumiem, bet sievietēm ir grūtāk spraust robežas, iestāties par disciplīnu un noteikumiem, kurpretī vīriešiem, lielai daļa, neiet tik viegli ar maiguma un empàtijas izpausmēm. Kas tīri bioloģiski ir pavisam saprotams - māte ir tā kurai mazais kurkulēns ļoti automātiski pieķeras kā pirmajam mīlestības objektam, jo vairāk no viņas nekā tēva labvēlības ir atkarīga viņa izdzīvošana. Tāpēc no mātes sagaida beznosacījuma mīlestību (mīli mani kāds esmu), kurpretī tēvs iedod struktūru un ievieš šādus tādus nosacījumus, parāda, kur sākas un beidzas robežas, ko nevar izdarīt, mīlot bez nekāda nosacījuma. Fromms, manuprāt, diezgan trāpīgi skaidro šo atšķirību, iesaku palasīt. Cik saprotu, katrs var izlīdzsvarot (līdz zināmai robežai) sevī vīrišķo un sievišķo pusi, bet nu - tā ir visai augsta pilotāža. Protams, visas tiesības uzskatīt, ka arī būšana mātei/tēvam ir sociāls konstrukts.. |
|