|
Oct. 28th, 2020|06:10 pm |
Pārsteidzu sevi. Sapratu, ka man patīk mūrēt skursteni no veciem ķieģeļiem. Tāds radošs darbiņš, epta.
Beidzot saņēmāmies uz objektu, kuru mums lūdzas saregulēt jau veselu mūžību. Saņemties nevarējām dažu vienkāršu iemeslu dēļ. Objekts Kauguros, ritīgi slīps šīfera jumts. Pāris reizes biju uz tā kāpis, remontēt caurumus. Pārvietoties pa šo jumtu ir ārkārtīgi nepatīkami. Nepietiek ar to, ka šīferi viegli salauzt, maigi uz tā uzkāpjot, jumta korē ir vairāki skursteņi, kuru augšējās rindas kustās. Kāpt uz tādiem ir nedroši. Vienvārdsakot neomulīgi.
Mājas apsaimniekotājs beidzot saņēmās remontēt skursteņus. Sākam ar diviem, pašiem bēdīgākajiem. Sākām ar jumta trepju izbūvi, lai var pārvietoties bez bailēm, ka katrs solis ir ielauzts jumts. Šodien bij doma notīrīt skursteņu apmetumu, kas birst, un aizsmērēt šuves. Kolēgai ar savu skursteni nosacīti veiksmīgi tas arī izdevās. Man sagribējās paņemt nost augšējās pāris rindas un pārmūrēt, lai glītāka augša. Viss beidzās ar to, ka noņēmu kādas 12. Knapi pietika vietas uz jumta trepes salikt ķieģeļus.
Apraudājos. Iepriecināju klientu, ka viņiem vairs nav viena skurteņa (noārdīju līdz mazliet zem jumta līnijas). Klients apraudājās, apķērāmies, paraudājām kopā. Bet kas jādara, jādara, ķēros pie mūrēt atpakaļ.
Darba apstākļi tiešām bija neērti. Itkā jau varēja uzbūvēt stalažu, bet ko nu vairs. Beigās tomēr atradu, kur nolikt abus spaiņus (javas un ūdens, kur mērcēt ķieģeļus), un samūrēju rindas 5. Šķiet, ka tiešām patika mūrēt, vēl pirms dažiem gadiem es būtu kritis panikā, bet, šķiet, ka līmeņrāža apgūšana ir nākusi jūtami par labu.
Rīt damūrēšu un jutīšos lepns uz sevi. |
|