|
Oct. 4th, 2020|10:21 pm |
Vakar aizminu līdz Engurei pagulēt mežā pie jūras. Biju domājis mīt ar 25km/h un 3 stundās būt tur. Bet jau no paša sākuma dikti labi minās, šodien sapratu kāpēc. Pa vējam vienmēr labi minās. Pa ceļam mani apdzina 4 patīkami velorasti, kas brauca peletonā un aktīvi mainījās. Uzsaucu - zēni! Es ar jums! Un piestutējos aizvējā. Krietnu brīdi braucām 39km/h, ļoti patika, kad viņi nogriezās uz Talsiem, saucu paldies un dabūju mājienus pretim.
Šorīt pamodos labi pagulējis, meža šalkoņa un jūras šņākšana ir tik laabs vaitnoizs. Noskrēju 2x pa 4.2 km un izmērcējos nedaudz jūrā. Un pagulēju tā sirsnīgi vēl. Tāds prieks, ka miegs ir atpakaļ. Mīļais, man tevis pietrūka.
Atpakaļ knapi atminos. Smags pretvējš visu ceļu. Pusceļā labās kājas ciska pateica, ka nepiedalās. Nācās atpūsties un iestāstīt ciskai, ka mums nav variantu, telefons nosēdies, nāksies vien mīties tālāk. Neko, atlipa, tā arī vairs nesāka protestēt. Uz jūrmalas šosejas gandrīz apraudājos, spidometrs rāda 17km/h, sajūta ka minu vismaz uz 35. Viss labs, kas labi beidzas. Esmu laimīgi mājās un sveiks un vesels. Vīīī. Vējš man sagādāja nopietnu treniņu, kuram īsti nebiju gatavs. Vidējais pulss 100. Značit kājas bija pilnīgi nost. |
|