| |
[Jul. 18th, 2020|06:11 pm] |
Ceturtdien noskrēju otro posmu "izskrien Rīgu". Pasākums notika Grīziņkalnā.
Darba nedēļa sākās jau svētdien, ceturtdien bija plānota īsā diena, kura beigās bija pusīsā. Braucu no Gaujas ar auto, kur tika pavadīta ļoti jauka nedēļa, guļot mežā. Braucu ilgāk kā iepriekšējo reizi, kad braucu ar velo, tas, maigi izsakoties, izbesīja. Mājās knapi paspēju sataisīties. Nez kāpēc iemetu aci pasākuma mājas lapā, izrādījās, ka visiem ir kopējais starts, pusstundu ātrāk kā iepriekšējā reizē. Aizsteidzu līdz grīziņklanam un lepni noparkojos Būvniecibas ABC stāvlaukumā ar domu, ka klientiem 2 h pa brīvu un es tak pie viņiem mēdzu iepirkties. Sadzēros ūdeni un aizrikšoju sacensties.
Fakjū Grīziņkalna kalns. 10 reizes tanī uzskrēju, nu, vot, nebiju trenējies pa kalniem skriet. Bija grūti, no kalna lejā palaist ķermeni, lai nesās, iemanījos tikai 6. aplī.
Pulkstenis pirms sacīkstēm rādīja, ka bodībača tukša, pēc sajūtām gan bija pustukša. Rezultātā +1.5 min pie PR un 12. vieta (kopvērtējumā 8. jē, esmu desmitniekā \o/ ). Pirmajām vietām +~2min pie iepriekšējā posma rezultāta. Esu lepns uz sevi.
Viss tāds noskrējies, viegli iesvīdis, dodos pēc auto, a stāvvieta līdz 2000, vārti ciet, atslēga priekšā, stavvietā svilpo vējš un skumst mans vientuļais auto. Pauris pilnīgi tukšs, īsti nesapratu kā būt. Beigās nolēmu kāpt pāri sētai, paņemt mājas atslēgas un savākt auto no rīta, un tad attiecīgi doties uz Saulkrastiem uzvarēt objektu. Pirms kāpt pāri, pamanīju, ka objektu apsargā Grifs AG. Piezvanīju, pastāstīju par savu bēdu. Man uzjautāja manu telefona nummuru un solījās sazināties ar dežūrbrigādi. Nepagāja ne 10 min, kad slaidi pieripoja apsardzes auto, no kura cienīgi izkāpa ļoti skarba paskata vīrs gludi skūtu pauri (man viņš iepatikās jau no pirmā acu skatiena). Es uzreiz metos stāstīt savu bēdustāstu, ka nokavējos, kā skrēju utt. Viņš nopētīja manu violeti lillā likras skriešanas tērpu, kura bikses dažas personas ir nosaukuša par zeķbiksēm, dažas par - nu, kurš gan cic ja ne zazis var tik pidarīgi izskatīties, un uzjautāja - cik ilgā laikā noskrēji? Es uz mazu mirkli apmulsu un spļavu ārā - 48 minūtes.
Viņš padalījās, ka esot kkad 56. minūtēs 10 km skrējis. Jauki izčatojāmies, mēģinājām ielauzties stāvvietā, bet neviena no atslēgām, kuras centīgajam darbonim bija līdz, nederēja, lai atslēgtu vārtus.
Draudzīgi vienojāmies, ka viņš monitorēs manu pārkāpšanu pāri sētai un mantu savākšanu no auto. Veksmīgi savācis somu da atslēgas klausīju jaukā vīra padomam - kas ta tur 6km līdz āģim, rīt 6 apakaļ. Un ziniet? Bija tieši 6km. Eh, vairāk tik jauku un patīkamu cilvēku, lūdzu. Liels paldies. Aleluja, Visuaugstais!
Pēc jau garās dienas desot 6km cauri centram ar somu plecos bija interesanti. Pirms akmens tilta sapratu, ka gribu paspēt uz veikalu, lai sapirktos cukura izstrādājums ar kuriem sevi piebāzt. Paspēju, piebāzu. Pagulēju 6h un desoju pakaļ auto, bažas par 30 eur sodu, ar kuru draudēja mazi burti pie stāvvietas noteikumu izklāsta, bija veltas. Ielecu auto un veiksmīgi nokļuvu vajadzīgajos punktos.
Dīvaini, bija gara, smaga darba nedēļa. Gandrīz katru rītu mēs ar sporta kluba "Reliģija" biedriem skrējām 4km ar peldi ezerā pa vidu. Beidzot mums ir arī peldēšanas treniņi. Pirmdien pēcpudienā noskrēju 11. Katru vakaru garas pastaigas ar suni gar jūru. A sajūta, ka bijis atvaļinājums pēc kura ir patīkams nogurums. Tikai kājas pizģec kā sāp. |
|
|