| |
[Apr. 4th, 2020|07:44 am] |
Vakar gadījās novērot pašāpkalpošanās automazgātuvi. Tur valdīja izteikta rosība, pērtiķi čakli pucēja savas pašbraucošās lūžņu kaudzes. Un tā jauki apgramstīja vietiņu, kur kapeikas jāmet, kā arī augstspiediena mazgāšanas pistoles. Es, protams, ceru, ka tur ziepjes iet pa gaisu tādos kvantumos, ka nabaga vīrusam nav ne mazāko cerību, bet tā tas varētu arī nebūt.
Top aizvien skaidrāks, ka mēs tikai atliekam to, kas šobrīd notiek eiropas dienvidu pusē. Atliek cerēt, ka pie mums tie būs daži nevis 10+ procenti.
Aizvien biežāk aizdomājos, ka gribās izslimot to mēslu un miers, jo tas aizvien vairāk rādas tikpat neizbēgami kā nāve. Tikai ar atšķirību, ka skaidri zinam, ka ir procents, kam viss turpinās pēc slimības.
Acīmredzot man ir uznākusi fatālisma lēkme. Jobanais pavasaris, pakacināja un ieslēdza kkādu pretīgu vēju. Pa purnu par šitādiem gājieniem. Nekas nekas tūlīt būs. |
|
|