| Stāsts par rokasbremzi. |
[Dec. 12th, 2017|03:16 pm] |
Reiz "pozitivusā" (man tur gadījās strādāt, lūdzu, nepadomājiet neko sliktu), šķiet, trešās dienas rītā, autostāvietas pļavā lietoju grādīgos dzērienus ar jauniegūtajiem biedriem, kuri bija autostāvietas kaimiņi manai sirmmāmuliņai (jā, arī viņa tur strādāja). Jāatzīmē, ka bija ļoti jautri, skanēja smiekli un visi bija trakoti pozitīvi. Mēs bijām kādi 6 - 7 slaidi noauguši puisieši, gan jau troksnis bija pamatīgs.
Es precīzi neatceros, kā tieši, bet uzradās 3 daiļavas ar nelielu problēmu. Ballējoties 3 dienas pa pļavu un taisot savu diskotēku, daiļavu auto akumulators bija iztukšots.
Akjel, visi zēni kā bites uz medu, jauki, mīlīgi, izpalīdzīgi un tai pat laikā lietišķi. Draudzīgi devāmies apklusušā auto virzienā, paralēli jautājumi lidoja cits caur citu.
- Kas par auto?
- VW tuareg.
- A motors ko ēd?
- Dīzeli.
Jo tālāk, jo labāk.
- Un kārba?
- Manuālā.
Zēni visi kā viens atplaukst. Skaidrs, ka lieta jau tikpatkā izdarīta.
Bet te tev nu bija! Nokļūstot līdz konkrētajam auto, tiek secināts, ka ir norauta rokasbremze, kas būtu tikai tūkstošdaļbēdas, ja tikvien tā nebūtu elektriskā/elektroniskā tipa (man kauns, ka nezinu un slinkums meklēt kā tieši tas saucās) rokasbremze, kuru ar sausu akumolatoru atlaist nevar.
VAivaivai, kāds baiss šovinisms sākās. Zēni var teikt uzsprāga jūsmā par absurdo situāciju.
Viens metās jūsmot par attiecīgā auto aprīkojuma paketi.
- Tā, nu, ko lai pajem jaunajam tuaregam, mhm, dīzelīti, mhm, lai vienkāršāk manuāli, nuja nuja, balti ādas beņķi un tad ko vēl tāda. AHA!!! eletronisko rokasbremzi!!!
Cits savukārt jūsmoja par daiļavu, daiļavām.
-Tā, nu, ko meitenes. Ballītēeeee. Pļavāaaa. Galvenais neaizmirst noraut roķeni, citādi aizripos, jo pļava gluda, kā galds. Ko mums auto skolā stāstīja - vienmēr noraut roķeni! Gan jau iebraucot stāvvietā arī vienmēr raujat! uttutml
Vienvārdsakot, katrs kā nu mācējā, tā izrādīja savas frustrācijas. Likās būs tik vienkārši un forši atrisināt problēmu. A huj.
Man ļoti nesanāk atstāstīt tur notikušo. Dikti ļauni tas viss nebija. Patiesībā pat mīlīgi.
Meitenes, protams, stāvēja, acis nolaidušas, un gan jau nedaudz cieta.
Viss beidzās laimīgi, atradām vadus, atradām donoru, bet man čota šķiet, ka daiļavas nekad vairs nelietoja rokasbremzi. |
|
|