| Viktors Igo |
[Feb. 13th, 2014|08:17 pm] |
Jo tauta nav cienīga, lai to apgaismotu, tauta ir tikai bezprāšu pūlis, dažāda vecuma, abu dzimumu, dažāda rakstura un sabiedriskā stāvokļa juceklīgs sajaukums, ko visos laikos gudrie atklāti nicinājuši un ko aplamību un niknuma dēļ taisnīgi neieredz pat vismērenākie no viņiem. Ai, man apnicis itin viss! Ar tādu jušanu nemēdz ilgi dzīvot. Saka gan, ka cilvēka mūžs ir īss. Nē, nē, tas ir ļoti garšs. Laiku pa laikam, lai mēs ne iekristu izmisumā, lai labprātīgi gribētu turpināt muļķīgo dzīvi un lai neizmantotu lielisko gadījumu pakārties kurā katrā virves galā uz kuras katras naglas, daba izliekas, it kā tā būtu ar mieru kaut cik parūpēties par cilvēku. ... Šī drūmā daba audzē labību, liek ienākties vīnogām, liek dziedāt lakstīgalai. Šad tad rītausmas stars vai glāze džina modina maldīgu laimes sajūtu. Šaura labā apmalīte apjož milzīgo ļaunnuma līķautu. Mūsu likteni ir šūdinājis sātans, bet dievs ir tikai apvīlējis malu.
Kāpēc man neviens neteica, ka "Cilvēks, kas smejas" ir krietni labāks par "Nožēlojamajiem"? |
|
|