| Bezjēdzība. |
[Jan. 15th, 2014|06:20 am] |
Skaļi nebrēcot, atkal pielavījusies pilnīga jēgas trūkuma krīze. Nesen ar jz. Kantu noskaidrojām, ka objektīvas jēgas nav, jēga ir tikai tam, kam to piešķiram.
Tā es vairākas stundas, mēģinot aizmigt, lūkojos uz drupām, kas palikušas no iepriekšējiem centieniem piešķirt jēgu savai eksistencei. Apnika bezjēdzīgie mēģinājumi iemigt, sapratu, ka pusotru stundu gulēt ir vēl bezjēdzīgāk par bezjēdzīgu. Sapratu, ka gribas uzrakstīt par to, bet arī tas ir bezjēdzīgi.
Vēl viens dumums, kas nāk līdz šādām krīzēm, ir suicidālās domas. Tik tā sevis izbeigšana arī pavisam bezjēdzīga rādas.
Pirms dažām dienām pie bāra "ezītis miglā" uzsāku sarunu ar 10 gadus vecāku par sevi vīru. Izrādījās, ka viš esot izbijis drošības komitejas darbinieks. Pavēstīja man, ka esot visādi (pārsvarā gan ar šaujamo) izbeidzis 38 cilvēkus, tai skaitā 4as sievietes. Tad viņš piedāvāja izbeigt arī manu, tā draudzīgi. Es, protams, nedomājot piekritu. Uz ko man tika jautāts - tiešām viss tā apnicis? Šeit man bija nedaudz jāapdomājas, minūti apmēram. Teicu jā, un jautāju vai viņu nesatrauc sekas, vecrīga tomēr, liecinieki vēl tikko bija un tā? Nesatraucot gan, un kameru kak raz tur neesot, pavēroju apkārtni, nebija ar. Precīzi neatceros kā tas viss beidzās, bet, acīmredzot, es nebiju viņa 39ais. Sajūta, ka tā līdz galam neesmu gatavs iespēlēt kastē, palika. Bet, šķiet, biju gatavāks par veco slepkavnieku.
Jāsaņemas, jāsāk būvēt jauni jēdzīgumi uz vecajām drupām. Tik pagrūti saņemties, zinot, ka tas jaunais atkal būs drupas. Mierina fakts, ka frustrāciju par kārtējām drupām ir mazāk un mazāk. Nez, tas ir pieradums, pieredze vai trulums?
Reiz bija tāds iecienīts teiciens - jēgas nav, ir prieks. Uz ko šorīt man gribas atbildēt - ok, nav, bet, bļeģ, sukas, prieku vismaz atdodiet! |
|
|