Gulēt dziļā tumsā un dzirdēt sen zudībā gājušas impērijas himnu un maršus,ko izpilda tie,kuru kauli izmētāti pa abām frontēm. Nemanot uzmācas smeldzīgi sentimentālas izjūtas,bet dīvainā kārtā tās nomierināja un atdeva nedaudz sirdsmieru.
Dziedātāju balss skan tik dzīvīgi un dzīvespriecīgi-nez vai viņi jau jauš,kāds vilnis nāk no tās puses,kur saule lec. Un kas burā pa Normandijas Vilhelma ceļu?
Kaut kā savādi...tas ir skumīgāk nekā klausīties kādu klasiskās mūzikas skaņdarbu,lai gan tiem raksturīgie tremolo māk uzsist pa nervu stīgām tik ļoti, ka pat attopies miegot ciet dungot Almirenas āriju.

Laikam vairs nespēju neiespringt.