Vakar palika ļoti slikti ar sirdi(vecums,ya know,nenāk viens) kā rezultātā aizgāju gulēt. Pēc tam atjēdzos kaut kur istabas vidū un muterīte laikus mani saķēra pirms sākās joki ar epilepsij( vecums un vājprāts,ya know)
Tā visa rezultātā sapņi bija arīdzan visai murgaini- stāsts par Čaku ar matiem,kurš dienē NKVD un Čaku bez matiem,kurš dienē Gestapo. Aber par kuru laiku viņš paspēj dzejot?
Tālāk darbība risinās kaut kur Japānā, kur bērni atklājuši jaunu rotaļu veidu. Uzlikuši kaut kādu animācijas varoņu maskas,tie sāk sevi sist visādos veidos līdz nāvei.Zaudē tas,kurš nomirst. Pats attapos asinspeļķē un ne jau nu svešā.
Tālākos knapāk atceros- vedu kaukāzieti-suni uz savu iepriekšējo skolu,kurā viņš uzklupa kādai dāmai(acīmredzot direktorei vai mācību daļai).Visi smējās un teica, ka būšot jāliek šuves.

Eh jaa.. I wonder vai sapņu sviestainība nav kā saistīta ar veselības stāvokli? Vai tie ir vienkārši sviestaini paši par sevi. Bet ko nu tur vairs...vismaz izgadījās brīvdiena,kaut arī ar draudiem deportēt manas miesas uz slimnīcu. Spriedums vēl nav zināms,bet es ceru,ka tā nebūs. Vai arii ka nesūtīs uz morgu : D Tur ir auksts un cilvēki arīdzan tādi nelaipni.Tikai vislaik klusē