runāja zaralustra un reizēm klusēja - May 11th, 2014

es tik ļoti gribētu būt kas vairāk par telefonu.

sen neesmu te neko rakstījis un piedzīvoju bailes izteikties. ļoti trauksmaini. tas būtu labi. bet nē, piedzīvoju ar grūtībām samanāmas vibrācijas savā galvā - stagnāciju, kas savā kreatīvā ir sapelējusi. bet man ir sajūta, ka viss būs labi. un tas jau ir daudz.

I can't believe just how stupid I was back in 2010. And I can not fully comprehend how one can advance in his knowledge, sense of reality so rapidly. It's like I'm in space with all the knowledge there is to know. At times. At times it really feels that grandeur. At other times I realise that the spectacular thought construct buzzing through my mind is just a grain of dust in the context of all that matters. What matters? Mostly that which matters to ourselves. And rarely something matters to us all at the same time and with that touch of, I'd say cosmic but we rarely even fully realise the earthliness of our lives, significance. But when it does, it's either beautiful or trouble. Or beautiful trouble. And at times it's so fucked up that I simply want to lay in my bed and fall asleep. Then nothing matters at all. In the whole universe.

domāju un rakstu bilingvāli. tas ir dīvaini. un nevaru saprast, kurā valodā man izteikties ir vieglāk. dzimtajā vai angļu. trilingvālis lāču brūnā krāsā šad un tad ietriecas izteiksmē nekorektu latviešu valodas teikumu konstrukciju veidolā.

gribēju rakstīt, ka cīnos ar apziņu, ka esmu egoists un narciss, bet tad sapratu, ka nemaz necīnos, bet satraukt mani tas satrauc.

noskatījos American Hustle (2013)
un patīkami ierēcu.

es vienkārši nolēmu, ka ir jāraksta. nospļaujoties par nespēju virknēt vārdus tik veikli kā agrāk.
nekā citādi, pie saviem pašreizējiem dzīves apstākļiem, savas smadzenes pilnvērtīgā dzīvē neatgriezīšu.
vēl joprojām neesmu spējīgs paņemt rokā grāmatu. un sākt lasīt. kāpēc? tas ir garšs un tumšs stāsts. bet šķiet, ka arī šim traumatismam šodien pārkāpšu. i've broken a couple of mirrors. but you know that when i say it's not my fault entierly it's very far from untrue.

tagad laikam jāķeras pie cylone boa čūskām.

seriāla Hannibal otrās sezonas 10. epizode bija tāds sūds, ka nolēmu pārtraukt skatīties. seriāls sevi izsmēla jau pirmajā sezonā.
Boardwalk Empire izlaidu 3. sezonu un pārpratuma pēc sāku skatīties 4., tā, protams, bija lieliska, bet sāpe, ka laupīju sev to prieku noskatīties arī trešo sezonu. breaking bad noskatīts no a līdz z. par Game Of Thrones nav ko piebilst, viņi gan eventuāli mokās ar episkumu un daža epizode totāli nav tik episka kā (kā var just) ir mēģināta izspiest. Sherlock, diemžēl, ir beidzies. tagad ir parādījies Fargo, kas ir samērā normāls laika kavēklis. bet principā - nav ko skatīties. varbūt ir kas iesakāms?

jūtos kā pats lielais sprādziens. nē, tas tiešām ir tuvākais epitets, ko varu atrast. ne tā, ka tagad. tā po žizņi. tāds secinājums. traki. nezinu, ko iesākt. pie kura gala, lai ķeras un ar ko lai sāk, lai visu to, kas darās manā galvā savāktu. oh my.

sometimes i feel like i'm the sadest person on this planet.

In 2003 all seemed to be full of love, mystery and energy. Now it's 2014 and all is full of overdescribed, inflated, useless crap. Myself included often. I'm f-ing only f-ing twenty seven. Come on, people. at times i feel like i'm f-ing 80.