Mans runājiens

"Mēģini būt iecietīgāka"
Kamōn, vai es TIEŠĀM esmu tik neiecietīga? Vai varbūt esmu neiecietīga tikai pret konkrētām šķirām (lasīt - manis pašas veidotiem manas dzīves cilvēku iedalījumiem). Man pat liekas, ka dažkārt esmu pārāk piekāpīga, nespēju pastāvēt par savu viedokli. LAi gan pēdējā laikā nav vairs tik traki, varbūt esmu tipisks "no vienas galējības otrā" piemērs?!? Aj nez. Drīzāk varētu piekrist tam, ka ilgi klusēju nesaku neko, un tad gāžu visu ārā, pielietojot ne tikai konkrētā gadījuma dusmiņas, bet arī ilgāk iekrātās. No psiholōģoijas - nobīdītais konflikts! Kā rezultātā rodas neīsts konflikts, jo tikai viena puse - es - domāju, ka ir par KO strīdēties/konfliktēt!

Tā VISS! Ar rītdienu sākas manas derības mēneša garumā,
bus dārgi, man patīk kavēt stundas :D Nu nē, nevis patīk, bet tā vienmēr kkā sagadās.
Nekādas: dzeršanas
pīpēšanas
lamuvārdu
bastojumu/kavējumu!
JAukiņi = taukiņi :)
Un vēl šodien fiziķis man lika saprast, to, ko jau īstenībā pati jau sen zināju, ko man Marija visu laiku bāza ausī! Baby boy, nu tu man redzēsi! Apņemos to, ko nezinu vai spēšu, bet nevar turpināt tā kā ir, man nepatīk, un KĀPĒC man būtu jāsamierinās ar kko tādu kas man nepatīk, vēl vairāk ja varu to kkā nebūt ietekmēt!

I don't mind, if you don't mind
'Cause I don't shine if you don't shine

Termins ušu burtiski tulkojot nozīmē „Karavīra jeb cīņas māksla”, tomēr mūsdienās šis termins ir zaudējis tā sākotnējo nozīmi, un šodien ar to Ķīnā un citur apzīmē vingrošanu, kas sevī ietver daudz dažādas sarežģītības pakāpes cīņas elementus, kā arī kustības, kurām ar cīņu nav nekāda sakara. Daudzi saka, ka sporta ķīniešu vingrošana (ušu) līdzinās dejai, bet mēs sakām – tā ir „cīņa ar ēnu” (taolu), ar kuru nodarboties var jebkurš, spējīgie apgūst sarežģītākos elementus, startē sacensībās, savukārt „vājie” un „slimīgie” iegūst veselību un možu garu.

This is whay i'm hot!
Nakts ar literatūras darbiņiem, visi mana hūda madafakas, būs grūti, bet es to varu, šodien saņēmu TĪK labu enerģētisko starojumuu, kādu tikai mana saulīte prot izstarot!
Un rīt pēc hmmmm... 9tās h?!?!? sākas brīvais laiciņš, nu tas būs skaisti, gulēšu vairāk nekā vajadzētu un vēl bišķiņ :)

Visām manām saulītēm - (lamuvārds) labu Brīvlaiku! :)

Bļeģ, bļeģ un vēlreiz bļeģ!
Nu bet kāpēc man liekas, ka tā blondīne ir svarīgāka?? Bez iemesla, nu nē, nekad neko nepieņemu un neizdomāju nu galīgi bez pamatota iemesla, man tiešām drīz pietiks!
Un super, ka viņš ir tik akls, visejādi!

Tā viņš tur stāvēja ar asinssarkanu rozi rokās, vējam virpinot viņa skaistos matus, ar savām nepieklājīgi seksīgajām lūpām un karsti kaislīgo elpu. Viņa pavedinošais skatiens, kas ir tik nevainīgs un nesamāksloti patiess, bet reizē tik nepārprotami pārprotams, pat pazudinošs, liek man novērties, lai tikai noturētos uz zemes, patiešām nepazūdot tā neprātā. Un visam noslēgumā, kā nezūdoša vērtība - tas nebūt ne nejaušais, vaicājošais smaidiņš, kas itkā saka: "Viss taču ir labi, vai ne mazā?", ir manas kapitulācijas pēdējais priekšnoteikums, viss kā uz burvju mājiena tiek aizmirsts, un es, muļķe(!), ļaujos notiekošajam, neko nesakot, atkal.

Vai es esmu bērnišķīga? Un ja, jā, tad kas ir tas īpaši neveiksmīgais manī, kas nosaka šo nelabvēlīgo diagnōzi - bērnisķīgums. Varbūt pat infantilisms?
Jo bērnišķīgums ir kkas slikt, katreiz kad kko ne tā izdara visideālāk (kā tāds universālindikātors) der spriedums - "tu esi bērnišķīgs!"
A?

fak, laikam esmu palikusi pārāk sentimentāla pēdējā laikā.
Un man ir jauna atkarība, Kasparatkarība, nu man tik ļoti negribējās, lai tā notiek, man bail. Bail, ka tas atkal nejauki beigsies. Bet man viņu tik ļoti gribās, kā gaisu, ko elpoju. Tas ir traki. Un tagad viņa nav. Un viņam iet tik labi, kas būtībā rī ir labi, bet nu jā...
Visi palikuši tik jocīgi. Šķiet, ka pār pasauli valda lielā ļaunā atkarību roka - jaukie cilvēki tagad doma tikai par alko alko un šķirbiņām. Man tik ļoti patika viņu nesamaitātība, patiesums, atklātība, draudzība, bet to visu ir sabojājusi atkarība, atkarība no iedomu elku atzinības, no pašiem savas stūlbības, jo kā gan citādi var nosaukt, tik klaju pašam savu principu pārkāpšanu?

Un LAIMĪGU bļe visiem JAUNO GADU! :)

kā tu domā kāda iemīlēšanās/mīlestība ir noturīgāka tāda no pirmā acu skatiena vai drīzāk tāda trešā acu skata iemīlēšanās, nu tāda, kas lēnām atnāk, nevis pārsteidz tevi nesagatavotu?

Visvairāk citus uzmana no tā, ko būtībā pats nevēlies pieļaut sevi darām.
Tātad, ja, piemēram, man bail no idiōtiskas un apkaunojošas uzvedības piedzeroties, tad es uzmanu, lai tā nedara citi. Iespējams šāda veida rīcību var izskaidrot ar vēlmi pašam tik uzmanītam.
Un šeit varētu minēt kaudzēm piemēru - sieva ir neticami greizsirdīga uz vīru, redzamais iemesls, viņa nevēlas, lai vīrs viņu krāpj, patiesais iemesls, viņu māc paniskas bailes par to, ka pašai kādreiz varētu paslīdēt kāja.
Un vecāki, neļaujot kko bērniem darīt, savukārt baidā, lai viņi nepieļautu jau viņu reiz pieļautās kļūdas, vai arī, lai neizdara to, no kā paši savā jaunībā knapi izglābušies, nu kā piemēram, pāragra grūtniecība, narkomānija, jebkas, kas pašiem saistās ar savu negatīvo pieredzi, bet tieši negatīvo!

es esmu tik ļoti pārvarējusi savu iedzimto 21.gs. sievišķa slinkumu, ka pat pašai bail! :D
bail no tā, ka nevarēšu šāda veida varoņdarbu atkla atkārot :D
nu karoč - es bedzot izdarīju visu literatūrā un pat vairāk kā vajag!