Mans runājiens

ES tik ilgi esmu bijusi tā pazemīgā kucīte, tagad to saprotot man paliek slikti, fiziski slikti! Es bija akla vai vienk dura vai abi kopā? :D
Labi, ka to apzinos, jo pirmais solis uz atveseļošanos no kādas atkarības ir atzīšana, ka šāds netikums piemīt!

Esmu (tagad) salvešiznīcinātājFabrika, glužī kā tāda ribosõma, kas ir olbaltumvielu sintēzes Fabrika. Neviens nejautā tai vai tā to vēlas, tā ir un viss. Man arī ir un viss.
Bet kopumā forš, šodien pirmais kolokvijs BIJA, šķiet normīgi. Tās bildītes šķiet no galvas zināju, dēm, neatceros, kad pēdējoreiz skolas laikā būtu TĀ mācījusies, nu jā eksāmeni, bet tad ar' galvā bija pilnīgi PILNĪGI citas lietas, ar mācībām tām nebija nekāda sakara.

Es arī gribētu vienu dienu veltīt tikai SEV, bet, šķiet, man būtu skumji, jo esot vienai sāku domāt. Tādēļ ļoti patīk pavadīt laiku ar cilvēkiem, pat tad ja nākamajā dienā man ir BIG test in bio, es labāk satieku MAriju un padzeru tēju vai ko citu :D, bet nemācos, pēc tam jau tik un tā mācos, jo man patīk mācīties tur, kur es tagad mācos. Es izjūtu spēcīgu mazvērtību, tas iznīcina, bet pilnībā nesagrauj nekad, līdz brīdim, kad pats vairs netici saviem spēkiem. Ir dažādi spēki dažādās jomās, vienmēr kādā veica un kādā neveicas, ja koncentrējies uz to, kur veicas, tad neveiksmes šķiet ne tik ļoti nomācošas un visu varenas.

"Pavasaris nav gadalaiks, bet gan sirds stāvoklis!"

Es ticu Mīlestībai!

Kkāds bezjēdzīguma periōds ik pa brīdim uznāk, liekas, ka visam nev nekādas jēgas, sāku apzināties, ka esmu car caurēm ģimenes cilvēks, taču mani nomāc attiecības ģimenē, to vienkārši nav. To laukam sauc par mīlestības defeicītu. Ka nav kas dod un nav kam dot.

... vai pavedināt būtu grūti?

Vecums ir vienīgais, kas (pie)NĀK pats no sevis.

Brīžiem lieks - esmu apsēsta, kā slima. Nu nevaru izmest no prāta to domu par viņu. Pat gribēdama nē, šķiet katrs sīkumiņš vēl joprojām atgādina. BĒT ir jau labāk, jūtu to.

p.s.
Tagad domāju - atbildēs, vai arī nē! :D

Dzirdēju no Marijas par viņš brīnumjauko piedzīvojumu, kā man arī gribas, nezināju, ka var tā gribēties.
Vēl es gribu sauļoties, beigsies ekši, tad es pa jūrmalu vien dzīvošu, yeah!

Mana jaunā aizraušanās "Jauns Mēness"

"Visvairāk un vismazāk es gribu tevi.."

Grūtniecības laikā grūtnieces piedzīvo erōtiskos sapņus ar īstu orgasmu, jokaini.
Es gribēšu būt grūtniece, bet ne jau augstāk minētā iemesla dēļ, bet gan tādēļ, ka
1. grūtnieču vēderi ir nenormāli skaisti
2. es ļoti gribētu būt mamma, tad kad tas būs reāli iespējams, ne tikai fiziolōģiski,



p.s
Un kā atšķirt labu ediātoru no mediātora vulgaris?!?

Es mīlēju, o, jā! Tas bija skaisti, sarežģīti un skaisti, bet tagad tiešām ir palicis tikai viss labais; viņš ir un paliks manas sapņu zemes princis, jo realitātē līdz princim tālu, bet tam NAV nozīmes, vairs nav.
Lai viņš citai ir vairāk realitāte nekā sapnis.
Man lūdzu jaunu. :)

nu tomēr kretīns.

Viss lēnām nomirst pats no sevis, pat palīdzēt nevajag. Sanāk kā tāds seks bez mīlestības, pārāk maz izjūtu, ir pat vienalga. Par to pat vairāk žēl, nekā par aizejošo, par nobeigumu.

Dienas jautājums - vai atšķirtība palīdz nostiprināt attiecības, jo nezūd, nez interese vienam par otru, niestājas apnikums, vai arī atšķirtība ir kā lēns bet nāvējošs rīks attiecību graušanai!?

Iztēle - tas ir varens ierocis, varens rīks un aparāts! :D
Tā palīdz aizmirsties, tā palīdz atcerēties, un tad raudāt vai smaidīt, smieties, iztēloties.
Man patīk mēģināt atcerēties smaržas, kā kas smaržo, kā smaržo tie, kurus mīlu, un ja pacenšos tas man sanāk, liekas, ka patiešām sajūtu to.
Jokaini spokaini.
Tik ļoti patīk tā sajūta, kad braucu tramvajā no punkta A uz punktu B, parasti skola - mājas vai kkā tā, un tad es atceros kko ļoti jauku un sāku smaidīt, vai atceros kko ļ. smieklīgu un sāku smieties, ne jau histēriski un bez maz agōnijā locoties :D bet vienk iesmieties, un vai nav vienalga ko domā vecenes, kas tajā brīdī lupī ar savu nīgro ķip viszinošo skatienu!

Tādos brīžos esmu nedaudz laimīga. :)

Spiediens! :D

Kā nauda spēj izdrāzt cilvēkam prātu, it īpaši tad, ja nauda ir nesen iegūta vai vēl vairāk ir kā īslaicīgs luksus. Tad bōnusiņā nāk līdzi visas sliktākās un zemiskākās īpašibas, un tās tie bagātīgi visiem izrādītas.

Kā man nepatīk dažkārt tas milzīgais slinkums! Get well soon, Zane! :D