Mans runājiens

Vakardienas balle bija ļoti jauka, patiešām. Iepazinos ar daudziem superdraudzīgiem cilvēkiem. Tā kā labi vien, ka saņēmos un aizgāju, jo no sākuma nezināju iet vai nē, jo nevienu tur nepazinu.
Bija viss kā Z-iemassvētkos - mandarīni, piparkūkas, pīrādziņi, karstvīns, kas man pēdējā laikā ir aplm iegaršojies un dzejolīši... Nevienu dzejolīti, protams, nezināju; mēs jau ar grupas biedriem jokojām, ka Z-svētkos dzejolīšuvietā varētu kko latīniski nocitēt no mācību metodikas. Bet mans literāta gars mani izglāba :D:D Bez dāvaniņas nepaliku.
Tagad saprotu kādēļ cilvēki iesaistās dažādās organizācijas un ir aktīvi visejādi, ne tikai mācoties. Daudz ko esmu sapratusi pusgada laikā, tik vērtīga pieredze. Laikam jāsaka viņam paldies, bez tā visa es nekad nebūtu izdarījusi un jau tagad sasniegusi tik daudz, kaut vai tikai savas persōnības pilnveidošanā.

Drīz jau būs pagājis gads, kopš man skapī stāv kleita, kuru esmu uzvilkusi tikai vienu reizi. Pats par sevi jau nu tas nebūtu nekas īpašs, tā gadās, vai ne, meitenes? Un tā jau arī rodas - "skapī nav vietas, bet nav ko vilkt mugurā".
Šodien, domājot, ko vilkt uz šīvakara Z-svētku balli, es to kleitu uzvilku un pāris minūšu laikā domās izdzīvoju visus tās dienas notikumus un izjūtas, ko toreiz. Savādi. Ceru to vairs nepiedzīvot, jo sapratu, ka kleitu labprāt vēl kādu reizi uzvilktu, tagad man viennozīmīgi ir skaidrs kādēļ to toreiz nopirku, tiešām labi izskatās, lai gan uz pakaramā tāda necila lupatiņa vien iznāk :)

Es negribu būt viena.

Šovakar es rīkošu dzīves svinēšanu. Kāpēc nesvinēt to, kas mums ir?
Es darbošos virtuvē - tas vien jau man ir kā mazi svētki, man ļoti patīk gatavot, tas palīdz sakārtot domas. Šī nodarbe viennozīmīgi harmonizē mani :)

Man galīgi nenāk miegs, un es to izmantoju mācoties, nevis, piemēram, lasot žurnālu, lai gan Klubā tik daudz interesantu rakstiņu, ņamm, ņam... :)
Es nekad neticu visām tā muļībām - mīlas kalkulatōriem, īstenībā arī tiem masveida horoskōpiem neticu, bet šodien mācotiem par x un y hromatīna ķermenīšiem skatījos mtv un tur mīlas termometra ieraksts tik neticami ļoti atbilda patiesībai, ka gluži vai baisīgi kļuva, lai gan zinu, ka nākamreiz supergudrais kalcītis izmetīs citu atbildi, bet tik un tā interesanta sakritība.

Mani ir piemeklējis pamatskolnieču trakumsindrōms. Šīt :D Jātiek laikam no tā vaļā, bet īsti negribas, pagaidām. BEt forši, ka tomēr esmu atvērta jaunajam, dēm, Zaņisa biedzot(!!!) :) Man baigi palīdzēja 5diena Depo, pilnīgs bezsakars, bet nu tā dažkārt notiek. Vienreiz apskaidrību guvu pēc anormāli stūlbas filmas noskatīšanās - Taxi 4. Bija lietaina drūma diena, domāju, jātērē uz nebēdu, jo kam gan tā nauda domāta, ja ne tērēšanai + ja tas uzlabo garīgo, kādēļ ne? :) Biju ar Paulu, tas vienmēr uzlabo garīgo, patukšo maciņu un piepilda mani ar alko alko :D
Izgāju no kinča, laiciņš bija tik saulains un es sapratu - esmu brīva, pilnīgi un galīgi, tas bija super, tas bija 2007.gadā

Vēsturiska diena man ;D
šodien novadīju savu pirmo lekciju, man ļoti patika. Likās, ka būtu to jau ntās reizes darījusi. Es gribu vēl :)

Sapratu, ka dažkārt bailes, skaļi nosauktas vārdā, atkāpjas.

Kopumā jau ir labi, ja es zīmēju to muļķīgo attīstības līkni, tad viss iet tikai un vienīgi uz augšu, taču
, kā vienmēr, ir jomas, kurās uzlabojumus nejūtu, jo vai nu tajās nenotiek nekas, vai tās stāv uz vietas.
Ja es apņemtos izpildīt tās muļķīgās jaunā gada jaunās dzīves uzsākšanas apņemšanās muļķības, tad
1. nokārtotu ģēlas ar tēvu, jo kkas galīgi sagājis šizē ir man ar viņu;
2. beigtu ģērbties unisex drēbēs :D:D Jo šobrīd sanāk tā, ka ja jāizvēlas starp smuku izskatu (ok, kaut vai pieklajīgu) un ērtumu vai izskatu un pagulēšanu, es vienmēr izvēlos ērtu pagulēšanu, un visi ir tādi, reti kurš pucē sevi, īstenībā pat ne pucē, bet vienk izskatās savam dzimumam piederīgs, labi, puikas jau vienmēr izskatās tā kā izskatās, daži pat labi izskatās :D bet iešām daži.
3. vispār gribu nereāli pazaudēt galvu, ja saproti ko es ar to domāju, jo tas īstenībā pat palīdz. :)

jesiņš!!! Es vadīšu lekciju, tas ir superkūliõ! :)

WOW, shit! Ir labi :)

Kaut es to visu būtu zinājusi kkad pirms kāda gada.
Lai gan, ja nebūtu bijis burvelīgais piedzīvojums maijā, es, iespējams, nebūtu tik daudz uzzinājus, nebūtu tik daudz iemācijusies un sapratusi. Tā ka tomēr jau laikam viss, kas notiek, tomēr notiek uz labu. Tikai no sākuma tā nu galīgi neliekas.

Šodien sapratu, ka patiešām IR DIRSĀ. Es cenšos piebāzt savu laiku maksimāli ar visu ko vien var -
mācos, kad nav ko vai nevar,
lasu grāmatu,
kārtoju māju (tas man pat ir iepaticies),
piedalos visādās "Diabēta dienās",
un krauju un krauju sev tikai vēl un vēl virsū,
taisu lekciju par HIV/AIDS. CEru, ka no tā kkas arī iznāks.
Mani tā "Sabiedrības veselība" tomēr baigi aizrauj.
Bet atliek kādam pateikt kaut vienu teikumu un viss, es atkal sāku bimbāt un domāt, cik forši būtu, ja būtu, bet NEBŪS! Bļec, durņaks esmu.
Mani biedē, tas, ka, visu laiku šķiet, ka "nu BEIDZOT ir ok", bet vienmēr kkas notiek un tas man liek saprast, ka nav gan. Tas vēl šķiet pārāk reāli un sataustāmi, sāpīgi, pretīgi, pazemojoši, iznīcinoši. Nafig?
Sūc :D

Es zināju, ka vide mani ietekmēs. :D Nekādu apvainojumu maniem krievu grupas biedriem.
Es labprātīgi eju uz krievu valodām, lai gan šis B priekšmets ir vienīgai no visiem B, kuros ir jāmācās.
Manas zināšanas (lai gan vēl mazas) man noderēja jau šo 6dien, diabēta dienā. Par savu veselību, šķiet, vairāk uztraucas krievvalodīgā Rīgas daļa. Vispār zināšanas un uzdrīkstēšanās, nemaz TIK ļoti slikti to krievu valodu nezinu, tikai tas KĀ es runāju, domāju akcents utt. :D:D:D BEt visi saprata mani, asinspiedienu izmērīju, kaulu blīvumu noteicu un par visu varēju pastāstīt arī krievisi, lai gan no sākuma likās, ka nekas man nesanāks.

Manam mīļāko filmu topam pievienojās Maskava asarām netic abas daļas. Ne jau tikai tādēļ, ka krieviski, bet tādēļ, ka filma laba. Man patīk tās kleitas :D

Šodien biju skolā. Jokaini ir aiziet uz skolu, bet galīgi nejusties kā skolā. Zinu, ka mani ar to skollietu vairs nekas nesaista, nekādu idiōtisko mājas darbu utt. Tagad gan ir citi, bet tie man vairāk vai mazāk tomēr mani interesē.
Anatōmijas kolokvija diena izvērtās baigi jaukā
1.laiciņš kā tāda konča, ārā vien gribas plivināties
2. špikot ir foršīgi, mainijāmies viens ar otra špikeriem. Tā kā es nesapratu, kas rakstīt mana grupas biedra špikerī, viņš man uz lapiņas ar drukātiem burtiem atšifrēja savus ķeburoņus (ārstiem ir neglīti rokraksti) :D
Jūtos tomēr tā bērnišķīgi skolnieciski šodien, bet tas ir forši.
Tagad ļoti nāk miegs, jo esmu gulējusi pārāk maz.

Man nepatīk būt mājās, kad te ir Iveta. Mājām ir jābūt mīļākajai vietai pasaulē, vietai uz kuru vienmēr, lai cik labi būtu citur, gribētos atgriezties, bet šobrīd man gribaz AIZgriezties. Man šķiet viņa bojā svētīgo mājās būšanas noskaņu.
Un es tur neko nevaru darīt.

āāš! Man besī ķīmija šovakar šodien šonakt! Jūtos duma. :D

Beidzot laikam ir pienācis tas brīdis, kad man pat gribētos aiziet uz skolu un satikt skolotājus & co. Ir tikai viena lieta, kas mani attur iet uz skolu, tas gan vēljoprojām ir pa vecam. Visādi citādi - piekāšu sistēmu un priecajos par dzīvi. Vēl tik kāda ballīte nenāktu par ļaunu :D

Ne nākam6dien, ne aiznākam, bet nu kura no 6dienām tā sanāk (1.novembris) piedalīšos JAU (īstenībā TIKAI)otrajā LaMSA pasākumā. Šoreiz PAsaules diabēta dienas. Es pat nevaru izteikt cik ļoti man visu šo laiku ir gribējies piedalīties tādos, citiem tik neizprotamos, bet man tik neizskaidrojami tuvajos ar medicīnu saistītajos pasākumos/konferencēs/projektos & bla stafffff
Tas visu laiku bijā bez maz kā tabu, ja es ko tādu pasaku visiem Acis kvadrāta un vēl uz kātiņiem un teksts "Zane, tev viss ok?" It kā es būtu kāda trakā. Nu varbūt esmu arī, traka uz medicīnu un visādā ar to saistītajām lietām. Tas tad laikam ir tas ko es gribu darīt! Forši.

Drīz, drīz, pavisam drīz man būs jauni mati! īīīīīī!!! Rīt! :)
Šķiet, ka visiem esmu to teikusi jau reizes 148,73 bet tik un tā. Es to gaidu ar tikai meitenēm saprotamu pilnīgi nelõģisku un pat nepamatotu cerību uz kko jaunu. Ja gribas mainīt savu ārieni un pasauli sev apkārt, tad jau ilnīgi analõģiski ir vēlme mainīt arī savu iekšējo pasauli, savu "es" vairāk vai mazāk lirisko. Kā jums, foršie cibotāji, liekas?